trešdiena, 2011. gada 12. janvāris

Kāpiens Mēness kalnos 2011 gada beigās


T.I.A. - This is Africa !



Mērķis:Uzkāpt vienmēr mākonī tīto Rwenzori (Mēness) kalnu sniegotajā 5km virsotnē izbaudot patiesu Āfriku bez liekiem tūristu pūļiem. Cik esmu lasījis tad fauna un flora tur ir unikāla.
Protams izmantot iespēju iečurāt Baltās Nīlas iztekā un/vai Viktorijas ezerā.
Var arī apskatīt gorillas ārpus Zoo un izbaudīt iespēju nosist cece mušu utt.

Kas:
Ideja ir savākt "savējo" grupu izmērā 3-7 .

Kad:Sezona ir no Novembra beigām līdz Februārim.
Pārējā laikā tur kalnos līst lietus (vēl vairāk).

Transports:

Lido uz Entebbe , Uganda (EBB) piem man tas ir ~$1200 no Chicago
Transports no Entebbe uz Kasese Base Camp (katrā virzienā) ~US$60 katram.


Kasese uz Rwenzori Base Camp (katrā virzienā) ~US$20 katram.
Ugandas vīza ir $50. Vajadzēs dzeltenā drudža poti.

Kāpiens:
Uz savu roku kapt tur nevar. Viss bus jaorganize caur sho kantori:
http://rwenzoritrekking.com/index.html
-------------------------------------------------
Atskaite:
Uzkāpām !

Loģistikas detļas pieliku pie Lonely Planet foruma
Ugandas dienasgrāmata ,
Mēnesskalni, 2011.
Novembris.
10.11.-13.11.
Andžu Londonā satiku veiksmīgi . Visu galveno redzējām. Bišķi iekodām un braucām ar pilsētas metro uz Hitrovu. Tur mūs sagaidīja vilšnās, jo Qataras reisā nepārdeva alkoholu līdzņemšanai. Kaut kā apdulluši pusnegulējuši aizkūlāmies līdz Ugandai, Entebes lidostai. Labi ka vismaz lidmašīnā mums iedeva bišķi iekost, bet pēc trešā dubultā viskija sāka mums teikt vai nav par daudz.
Entebē Sančo mūs protams negaidīja, sazvanāms arī nebija.
Ņēmām taxi, nokaulējām 10$ no cenas un braucām uz hoteli „Red čili” . Entebbe > Kampala.
Tur arī mums sākumā teica, ka tādu Sančo neviens nepazīst. Kad pieminējām , ka esam no Latvijas, tad tomēr Sančo arī atpazina – „latvieši ir visur”. Pēc tam jau gāja labi. Neko daudz neatceramies, bet bija kaut kāds norvēģis ar resno, ēdām picas utt.

12.11.
Visa diena pagāja braucot uz gājiena sākumpunktu Kelembi. Vienā miestā , kur taksists apstājās, mašīnu tūlīt aplenca vesels bars melnie, kas visu kautko mums piedāvāja nopirkt. Mēs ar Andžu sākumā negribējām kāpt ārā, bet alus tomēr uzvarēja un izkāpuši nopirkām alu, banānus un kaut kādas pankūkas . Pa ceļam bija laiks apspriest svarīgas lietas, pamatā par Gunču, kā arī Andža mūs apmācīja labākajās metodēs, kā izvairīties no slimībām.

Ierodoties Kelembē iepazināmies ar personālu. Gids(Viljams) mums pārbaudīja inventāru. Mēs viņus iepazīstinājām ar Latvijas medību īpatnībām.
Vairāk nekas īpaš nebija, vienīgi pa nakti man likās, ka kāds zvērs grib ielausties mūsu namiņā, jo viņš tā jocīgi sprauslāja, kad cēlos jau augšā un meklēju ļeduri , izrādījās ka Andža krāc.
13.11.
Ceļamies 7 00. Brokastis un sākam iet. Pēc stundas rendžeri mums „atņem” 280$ par ieeju parkā sākotnēji domāto 350$ vietā, jo teicām ka būsim 8 dienas nevis desmit. Drīz jau parādās pirmie mērkaķi ar kuriem Andža vēlāk izlemj nodibināt tuvākas attiecības, bet mēs ar Sančo neļaujam. Vispār diezgan dabūjām piepīpēt. Nogājām kādus ~ 11 km un pacēlāmies uz augšu ~ 1700 m.Daudz pirmai dienai! Nometnē gan mums tiek piešķirta diezgan lepna būda. Vēl pa ceļam redzējām vairākkārt pērtiķus, tie esot
zilie pērtiķi, kadu ~ 0,5 m garu slieku un ik pa laikam parādās viens krāšņš putns. Es cīnos ar sociālisma paliekām sevī un mēģinu pierast, ka melnie mūs apkalpo. Sančo man palīdz pierast, viņam lielāka pieredze kapitālismā!
Ja līdz vakaram vēl kas interesants notiks, tad lai raksta rītdienas rakstītājs.
Juris
14. Novembris
Vakara ir vess .Saku raizeties vai tik augsha
nenosalshu.Aizmiegu momenta bet pamostos kad Juri ir nobiedejushi smirdigie shnjaceji. Juris sakuma doma ka mellie push matrachus,bet velak mums apskaidro ka troksni taisot kaut kadi burunduki. No rita pamostamies ar zilam debesim. Taluma var redzet ezeru, Kasese un Kilembe.brokastis mus atkal megina parbarot ar pankukam,olam un desam. Veisis to atsakas est, ized auzu parslu biezputru un nosuta to iszinjaa.Izejam pirmie uz augshu pa kori,bet driz mazais gids ko sauc par Uzia atnesas ka vejsh mus uzmanit.labs skats uz leju. Pec paris stundam sakam no kores laisties us leju upes ieleja. Tur atkal paradas zilie pertiki un atrodam leoparda suudus uz takas. Pa cik suuds ir balta krasa nospriezam ka tas partiek no balgimjiem. Ir ari daudz pedu ko atstaj tadas mazas brunas antilop- kazas kas saucas Daika. Viena tada pienak tuvu klat kad edam pusdienas. Pusdienas novertejam

faktu ka feini ka mums lidzi nes 5 pusotrlitrigas coca-cola un 2 viskijus. No visas grupas atpazistam williamu, mazo uzia un vel vienu chomu ko nosaucam par " moderno". Vinsh ir no Ziemeljugandas un runa saprotama anglenee. Shamais pazistot firmas ipashnieku. Valda baigais purvs un brienam pa kerpjiem nolipushu bezlapainu koku mezu. Kalni sak palikt tuvak un shur tur radas udenskritumi. Viena vieta shkersojam purva pljavu kur saugushi tadi ka kaposti mieta galos. Vel tur aug tadas ka kaktusu vales 2 metru garumaa. Shodien liekas vieglak un ierodamies nometne 3500 m augstuma pec kadu 6 stundu gajiena. Nometne ir zem klints parkares . Kajas gumijniekos ir sachervelejushas un baalas no mitruma. Veisim nogajis viens nags. Dzenam klints siena akus, nujas un naglas lai zavetu slapjas mantas. Jagulj bus teltis un jadzer raavains udens. Liekas itka siltak ka ieprieksheja vakara.
Sancho
15.11.
Iepriekšējā vakarā bijām patīkami pārsteigti par iespēju izžāvēt drēbes. Kaut arī lietus nelija, tomēr no intensīvās svīšanas un mitrā gaisa visaapkārt , no drēbēm varēja izgriezt ūdeni spaiņiem. No manām jau nu noteikti. Vakariņas kārtējo reizi bija karaliskas ar trim ēdieniem, žēl tikai, ka man tas viss gāja secen, jo kuņģis bija atteicies strādāt. Juris ar Sančo arī uz vakariņu beigām sāka raizēties vai šī nobarošana nav saistīta ar iezemiešu nolūku mūs vēlāk nokaut !!!
Pēc vakariņām es ātri dodos gulēt ar cerībām pa nakti atgūt spēkus un izārstēt kuņģi. Juris ar Sančo paliek pie galda dzerot viskiju un tērzējot par medību likumu atšķirībām Latvijā un ASV.

No rīta ceļamies 700, iedzeram tēju un gaidam brokastis. Mans kuņģis kategoriski atsakās turpināt ceļojumu. Auzu pārslu putra un vārītā ola tiek atstāta netālu no mūsu teltīm. Luizi – mūsu gids, to redzēdams mēģina mani pierunāt iet lejā. Tomēr Margaritas kalna iekarošanaskāre un bailes , ka draugi turpmāk sauks par nīkuli, ņem virsroku un vēl joprojām visi 3 kopā dodamies uz augšu.
Šodien atkal visu dienu brienam pa purvu. Ir divi iespējamie veidi - viens ir lēkājot no ciņa uz cini, kā mēs ar Juri to daram, otrais veids- slāšana pa dubļiem līdz zābaku stulmiem ( Sančo metode). Nevaram pārbaudīt kura metode ātrāka, jo pa priekšu slāju es pazeminātā ātrumā un brem zējot visu kustību. Pēc pāris stundām esam tikuši ārā no mežu zonas un parādās jauni skati, skaists ezeriņš. Noskidrojuši , ka ezerā nav zivis, jo pārāk auksts ūdens, mēs ātri vien nolemjam, ka varam viņiem palīdzēt šai sakarā un piedāvājam atsūtīt no Latvijas karūsu mazuļus. Protams ka tie nav vienīgie padomi mūsu gidiem. Mums ir daudz inovatīvu risinājumu kā pārvērst šo purvu, ja ne par ziedošu Latvijas puķu pļavu, tad par ētu piekļuves objektu tūristiem jau nu noteikti. Trešās dienas nometni sasniedzam ~ 1600. Teltis ir uzceltas purva malā uz akmeņiem. Par cik man


ar kuņģi vēl joprojām nav labi, mēģinu pavāram iestāstīt kā vārams buljons. Kā viņam būs sanācis, lai raksta nākošās dienas
rakstītājs.
Andža
16.11.
Rīts iesākās ar to, ka Andža paziņoja par lēmumu doties atpakaļ, jo vēdera darbība nebija uzlabojusies. Ar Andžu kopā iet tas gids ko mēs iesaucām par „moderno”. Kādu pusstuindu mums taka ved kopā pēc tam šķiras. Atvadāmies no Andžas, ko Sančo arī iemūžina fotogrāfijās. Tgad saprotam kāpēc trīs gidi, laikam katram piesaistīts savs gids.
Tālāk ar Sančo dodamies divatā uz virsotni. No rīta laiks saulains, pat ieziežamies ar pretapdeguma krēmu. Mums šodien jāšķērso pāreja 4,6 km augstumā . Tas izdodas ap plkst. 13. Esam priecīgā un pacilātā noskaņojumā. Organisms gan laikam uz augstumu reaģe novēloti un nonākot no pārejas lejā mums bišķi tādas jocīgas galvas, tā kā reibst, tā kā bišķi sāp. Es vēlāk jūtu arī skābekļa trūkumu, jo gribas ievilkt tā kā vairāk gaisu. Tālāk ejot uz 4. Nometni redzam skaistus ezeriņus un krāsainus putnus, saucās – malāvijas bišu dzenis.
Tālāk seko dienas grūtākā daļa, sāk līt, jāšķērso purvaina plakne un stavs dubļains pacēlums uz augšu, kas šķiet nekad nebeigsies. Es sevi uzmundrinu ar domu, ka katrs solis ko noeju šodien, būs mazāk jāiet rīt. Nometne ir jauna un nav vēl līdz galam ierīkota. Ir uzcelta būda, kuru dalām ar gidiem, bet virtuve ir tikai virs mietiem novilkts brezents. Vakars paiet sarunās argidiem, žāvējot slapjās drēbes pie ogļu krāsniņas. Pamazām turpina sagrūt eiropiešu mīti par āfrikāņu dzīvi. Cilvēkiem tāpat ir mērķi un sapņi; viens gids piemēram, grib izveidot sev cūku fermu, bērni tāpat iet skolā, cilvēki meklē darbu, domā par biznesu... Ap 20 ejam gulēt. Šķiet, ka šodien bija smagākā diena.
Juris


17.11.
Šodien mums jāaiziet uz 5. Nometni, kas ir ~ 4,6 km augstu un no tās mēs dosimies uz virsotni. Šķiet, ka pa nakti esam atguvušies un noskaņojums abiem samērā možs. Šodien paredzēts diezgan īss gājiens, tādēc sākam ap plkst. 9. Patīkami, ka pēc neilga laika beidzas purvs un var iet pa akmeņainu taku. Pēc 1,5 stundu gājiena nonākam konkurējošās firmas nometnē, tie ir parūpējušies par meliorāciju un nosusinājuši nometni, izrokot grāvīšus. Vēl pēc kāda laika nonākam 4,3 km augstā pārejā – saucas Skota vai Stenlija. Tur ieturamies ar tunču maizēm un pļāpājam ar gidiem. Noskaidrojam, ka viņu novadā, ja tev nav 2 govis, ko atdot pūrā sievas vecākiem, tad nevar aprecēties. Bet smejoties piebilst, ka pēc tam jau tās govis var dabūt atpakaļ, jo sievas vecāki taču grib, lai meitiņai iet labi. Kā arī uzzinām to, ka par gidu tik vienkārši nevar tikt, viņus eksaminē norvēģi vai vācieši. Kad mūsējais Bernards tika par gidu uz virsotni gāja 27 gabali, bet par gidiem tika tikai 3, un viens no tiem vairāk nemaz negribēja iet kalnos. Tāpat izrādās, ka viņus apmāca gatavot ēst, un arī pilsētas meitenes par sievām neder, jo neko prātīgu nemāk.
 
Pēc pārejas turpinām ceļu pa stāvu akmeņainu taku un ap 13 esam nometnē 4,6 km augstumā. Mums būs jāguļ tādā mazā teltī. Rīt laikam iesim ļoti agri. Šodien viegla diena. Tālak rakstīs Sančo.
Juris


18. Novembris

Vakaru pavadam rituali zavejot drebes uz kokoglju krasninjas.mums ir jagulj telti kas ir itin skiba.labi ka nav jagulj parak ilgi jo norunats ir 4 uz brokastim.telts ir ne par temu un guljam katrs sava virziena . Ja to vispar var nosaukt par guleshanu. Laiku pa laikam uznak krusa un vejsh kas skan ka vilciens. Kad 3 am dzirdam kaut kadu rosibu otraja telti domajam ka ir laiks iziet. Sagerbjamies pirms attopamies ka ir tikai 3am . Ta ari ar visu ieterpu meginam stundu pasnaust. Ap 4 am ir istais sauciens uz brokastim. Jaed ir parasta pretigaa auzu parslu biezputra, bet es shamos pierunaju ari uzcept olas ar maizi ta ka ir ari kaut kas baudams. Izejam ap 4:30am un jau driz uzduramies uz ledainiem plauktinjiem. Vispar ir makonis, vejsh un nemaz nav bijis pie sala pa nakti. Ja ietu uz savu roku tad droshi ka turpinatu gulet ar ceribu ka nakama diena bus labaka. Bet musu gidi to shkiet nenem galva. Izradas ka mums uz 4 ir tikai viens normals lukturis. Tas ari nesamazina atrumu kada mes rapjamies pa ledainajam klintim. Vairakas vietas blakus ir nopietna aiza, ta ka labi vien ir ka neredzam kur var nokrist. Uzrapjamies uz gredas galu un laiks ir likt virsu koshas. Sakas ar njipru kapienu pa stavu sniega sienu 4nieka sasaite. Talak Williams mus ved uz atminju pari traversaa sniega laukam. Redzamiba ir shvaka kaut ari ir istajusies dienasgaisma. Otra puse nonakam pie klintim pa kuram mes ar virvi droshinot laizamies lejup. Tur ir ari kaut kada veca virve un vairakas aluminija trepes kas shupojas gar sienu. Leja nonakam uz Margaritas ledeja kas ir stavs ta ka jaiet ar koshku purngaliem un ljeduri. Pec kada laika ledajs paliek lezenaks bet es ieveroju ka kajam kritot cauri sersnai apaksha ir slapjsh sniegs. Meginu ieskaidrot gidiem ka jaiet taisni uz augshu lai neuzsakam lavinu. Shamiem laikam nav tads koncepts iemacits. Savadak shie ir apbrinojami- nebaidas ne no ka un Williams vel iet bez cimdiem kaut ari ir riktigi auksts. Sasaiti gan shie nospriego ta ka mes ar Juri tiekam gandriz vilkti gaisa/kalnaa. Redzamibas nekadas un brinos ka gidi atrod pareizo vietu kur jalien klintis uz Margaritas virsotni. Beidzot nonakam virsotne kas ir marketa ar plaksni . Apsveicam viens otru un izmantojam iespeju parkapt Kongo robezu. Juris patriotiski novel virsotnes iekaroshanu Latvijas dibinashanas dienai. Duram uz leju needushi lidz panjemtas shokolades. Leja ieshanaa ari ismantojam visus alpinisma aspektus: dulfeeshanu, droshinashanu, sasaites uz ledaja. Rapshanas augsha pa trepem ir cirkus cienigs triks. Kad nonakam atpakal uz gredas sakas krusa kas atkal padara visus klinshu plauktinjus par slidkalniniem. Brinums ka neviens nenozhaujas. Esam pie teltim 12:30 . Izdzeram teju un pec kadas pusstundas sakam durt uz 4 nometni. Krusa turpinas. 4.nometne ierodamies ap 5 pm. Negaiss ar krusu turpinas. Ta ir Afrika mazak ka gradu no ekvatora! Sancho

19.11.
No virsotnes atgriežamies 4.nometnē ~plkst.17. Vaļējā nepabeigtajā virtuvē uz ogļu krāsniņās žāvējam slapjās bikses un ar Viljamu iedzeram „lāsi ” viskija un ar Bernardu sapīpējam. Līdz ar tumsu gājām gulēt.
No rīta sākam iet ~ 8. Man bišķi kaut kas vēderā griezās, Sančo teica, ka būs kāda „lāse” par daudz bijusi. Dienas atbildīgākais moments bija gaidāmā 4,5 km augstā pāreja, uz kuru jārāpjas augšā pa dubļainu, stāvu sienu. Pa ceļam uz pāreju ar Sančo nofotogrāfējam veco nometni ar domu, to citiem rādīt kā nopostītu ciemu. No pārejas baidījāmie vairāk nekā vajadzēja. 1,5 h laikā uzrāpāmies augšā. Tur malu mednieks uzreiz atrada vienu augu, ko nograuzis „rokhariks”- trusim līdzīgs dzīvnieks. Vēl pa ceļam atkal atradām suņa sūdu, kas esot leoparda sūds. Kad tikām augšā pārejā tad gan jutāmies kā mājās, kau gan vēl bija diezgan tālu lidz 6. Nometnei. 3. Nometnes krustcelēs mūs gaidīja nesēji, lai tomēr saprastu vai nepaliksim 3. Nometnē. Tālāk līdz 6. Nometnei nekas īpašs nebija. Purvs, purvs un purvs! Vienīgi kādu laiku gājām gar upītes malu un tur nebija purvs. Ap plkst.17 ieradāmies 6. Nometnē, 3,1 km augstumā. Nometne bija zem klints pārkares, vietas diezgan maz, bet toties viss sauss. Gulējām labi, nogājuši arī bijām labu gabalu,pašiem arī gandarījums.

Vēl ar Sančo vienojāmies, ka tā reklāma, ko redzējām sākumā Kelembē, ka viena 78-gadīgā vecene uzkāpusi Margaritas smailē, ir blefs, jo kāpēc tad viņa tai smailē nav nofotogrāfēta, bet kaut kur lejā!
Juris
20.11.
Ceļamie ~7 00. Brokastīs pankūkas. Sākam iet 8. Sākumā diezgan stāvi pa dubļiem uz leju. Drīz arī sāk līt un nepārstāj lidz pat Kelembei! Jūtu, ka ejot uz leju augstuma ietekme pazūd un šķiet ka solis paliek arvien vieglāks. Sančo ir tāpat. Ap 11 esam 7. Nometnē, kura mums šķiet visforšākā, tur ieēdam atkal bezgarozainās baltmaizes, kuras ilgi negribēsim redzēt. Tālāk no 7. Nometnes taka strauji ved uz leju līdz upei. P ceļam viens nesējs sadūris kāju. Cauri gumijas zābakam izdūries kaut kas spics. Sančo par to izrāda īpašu gādību -atdod savas zeķes, es dodu plāksteri un smēri, Sančo vēl liek viņam uzvilkt celefāna maisiņu kājā . pārejot pāri upei gumijas zābakus nomainām pret šņorzābakiem un strauji soļojam uz rendžeru posteni. Visu laiku līst. Rendžeru postenī mums ir apsolītas pusdienās vista un avokādo,- bet nekā! Paikas nesēju satikām satikām jau pusceļā uz Kelembi! Kelembē laimīgi nonākam ~ 14. Dzeram alu, ēdam vistas, avokādo – laimīgi!

Vēlāk sazvanam Andžu un izrādās tas godam pastrādājis,- noīrējis mums pašiem savu villu, nopircis paiku, kartupeļus, olas, gaļu. Viskaut ko izpētījis un noskaidrojis, kas mums jādara tālāk. Tāpēc atvadāmie no Viljama un Bernarda, iedodam viņiem viņiem dzeramnaudu. Sančo atdod savus gumijas zābakus Bernardam, bet es personīgu simpātiju vadīts, mūsu nesējam – izbijušajam (malu) medniekam uzdāvinu savu silto cepuri. Jau pēc neilga laika izgrabējis taxis mūs nogādā līdz Andžas villai. Mēs aar Sančo nemaz sākumā nezinām kā uzvesties tik smalkā vietā! Izmētājam slapjās drēbes no somām, nomazgājamies, pa to laiku jau Andža pagatavojis pusdienas. Super! Kas būs vēlāk vēl nezinu – dzīve rādīs!
Juris

Vēl bildes ir skatāmas šeit: http://www.sl6598.com/2011_11_Uganda

Nav komentāru: