Gribu kāpt kalnos: Fani 2015 Tadžikija

Mērķis. Apmeklēt brāļu republiku un uzkāpt pāris virsotnēs.
No 13. augusta līdz 29. augustam 2015
Avio uz Dušanbe. Tad $200 transports uz Alaudin alpīnistu nometni.

Plāns.

Fanu kalnu virsotnes kurās varētu kāpt

Atskaites dienasgrāmata
----------------------------------------------------------------------------------------------------

13. augusts.

Pēc vietējā laika ~2.40 no rīta ierodamies Dušanbe. Kādu stundu stāvam rindā pēc vīzām, bet tik un tā tiekam pēdējie. Kamēr stāvam rindā, mūsu aģents Sorbons jau zvana un saka , ka mūs sagaidīs “ģevočka” ar “tabļičku”. Tā arī ir – mūs sagaida šoferis un meitene ar zelta zobiem. Labs serviss. Tālāk braucam uz veikalu iepirkt paiku un pa ceļam paēst brokastis. Sākumā uz ceļa baigais sastrēgums, tas kaut kāda tuneļa remonta dēļ. Jābrauc apmēram 5 stundas. Vienā miestā paēdam labas brokastis, ir garšīga gaļa un vietējās vīnogas, kurām vēlāk var izrādīties sekas šķidrā veidā. Pa ceļam mēģinām gulēt, bet pamostamies no nenormālas kratīšanās, jo mūsu šoferis ar vienu citu džigitu iet uz gonkām. Tā snauduļodami un pa laikam apstājoties, lai nopirktu alu, kas garšo mūsu pavadonei, nonākam vienā ciemā, kurā savācam Sorbonu, nopērkam burtnīcu un Sančo atbalsta Megafonu ar SIM kartes iegādi. Tālāk jau sākas galīgi lēnais kalnu ceļš caur pāris kišlakiem un tagad jau alu dzer visi trīs mūsu pavadoņi, arī šoferis. Pēc kādas stundas esam bāzē , kur iepazīstamies ar Aleksandru. Šo to parunājam par maršrutiem. Mani viens mežsargs,

kuram briesmīgi patīk latvieši jau uzaicināja pie sevis kaut kad. Te bāzē ir ēdnīca ar skaistiem kokgriezuma griestiem un durvīm. Tikai žēl, ka tie pienagloti ar naglām no ārpuses. Mēs daudz nekavējamies un mūsu mājiņas klozetē atdzesējam Colu un ķeramies pie lietas. Pļāpājam , kamēr uznāk miegs un pamodina mūs Aleksandrs , kad ir jau tumšs un jāiet vakariņās. Elektrība bāzē ir 2 stundas: no 20 līdz 22. kad izslēdz elektrību , tad arī aizmiegu. Rīt taisīsim vienas dienas aklimatizācijas gājienu. Pagaidām esam matračnieki.

Juris

14. augusts.

Pamostamies savā otrā stāva istabiņā ap kādiem astoņiem. Ir saulaina diena un mums paredzēts aklimatizācijas gājiens. Brokastīs Ģiļa uzcepusi olas ar tomātiem , ko ēdam ar krievu sinepēm. Pļavā kārtojas vēl kāda grupa, kura nakti ir pavadījusi teltīs. Blenžam uz viņu meitenēm un jūtamies kā matračnieki. Mūsu mājas apakšstāvā ir 4 sievietes, - tukla amerikāniete, kaut kāda vāciete, vietējā un viena krievene. Brokastīs drusku parunājamies ar krieveni no Pēterburgas. Izrādās itin sakarīga un pat atvainojas par savas valsts politiku.

Pēc brokastīm samaksājam Sašam par tranzītu 200$ un 48$ par divām naktīm istabiņā. Vēl jāpērk kaut kādas mežinieku atļaujas. Mežsargi gan šeit laikam nodarbojas tikai ar arču izciršanu, jo īsta

Alaudin ezeri

meža šeit nav.

Pirmo izgājienu veicam uz Alaudina ezeriem no kuriem apakšējo sasniedzam pēc kādām 20 minūtēm. Ezeri ir vismaz četri skaisti zilā krāsā . Visu izpētījuši nākam atpakaļ uz nometni. Tur nekas daudz nav mainījies, transportam, kam no rīta bija jābrauc uz Dušanbe, - vēl nav izkustējies. Saša mums uzzīmē karti, kā iet uz Laudin Ložnij, - pāreja kas ir mūsu šodienas galvenais mērķis. It kā jau taka vienkārša, bet pie ganu būdām tomēr aizraujam pa taisno nepareizi. Veiksmīgi gan beigās ieraugām īsto taku uz pāreju kas izskatās kā maizes klaips. Kopā kāpiens uz augšu aizņem 3 stundas. Augšā ir zona un mēs izmēģinām mobilos sakarus. Jurim izdodas saņemt īsziņas, bet aizsūtīt nē. Izdodas arī zvans. Man sākumā nekas neiet, bet vēlāk Megafon Točikistan datu pieslēgums aiziet un iebirst e-maili. Uz leju ejot notiek cīņa ar nikniem ganu suņiem, kurā mums veiksmīgi atgaiņājoties ar nūjām izdodas atkāpties. Pēc 1,5 stundu gājiena lejup sasniedzam nometni. Izdzeram atlikušo rumu ar Colu, kas mums dzesējas tualetes

Skats atpkaļ uz mūsu Vertikaļ Alaudin mājām no takas kas iet uz Laudin

ūdens rezervuārā. Sarunājam ar Sašu, ka mums atvedīs konjaku. Vakariņās parādījusies jauna vāciešu kompānija. Vienojamies par saviem priekšstatiem par vāciešiem , līdz viena vācu meitene ierunājas pa krieviski. Izrādās , ka šī ir slēpošanas instruktore Austrijā. Pēc vakariņām viņa Jurim prasa vai varot izmantot mūsu silto dušu, Juris jau sapriecājas, tomēr uz dušu viņa ierodas kopā ar vanniņu un vīrieti. Aizmiegam ar pārliecību, ka vācieši vienmēr pieviļ.

Sančo

15. augusts.

Šodien arī pieceļamies pēc 7, bet atšķirībā no citiem rītiem sākam šķirot mantas ,ko ņemt līdzi, ko atstāt noliktavā. Paredzēts iet divu dienu gājiens uz Kuļikalona ezeriem. Mēs tos nodēvējam par

Čaihans

Kuļikovsku ezeriem. Brokastīs kārtējais olu sacepums ar sinepēm un piparu mērci. Pēc tam nododam Sašam mantas un 9.40 dodamies ceļā. Līdz Alaudin Ložnij tas pats ceļš, kas vakar. Suņi mūs šoreiz liek mierā. Viltus Alaudin sasniedzam ~3 stundās. Pēc 50 minūtēm jau sasniedzam arī Alaudin Pāreju. No tās redzami Kuļikovski. Šie kalni ir diezgan sausi, mūsu ūdens pudeles jau iztukšojušās, bet neviens strauts paceļam nav gadījies. Pēc kāda laika maza tērcīte tomēr ir, šeit arī kaut ko ieēdam un iedzeram kafiju. Sančo galīgi nepareizi vāra kafiju – amerikosi tā darot! Viņš kafiju ber grāpī, nevis krūzē, bet beigās kopā ar leišu sieru nav nekādas vainas. Līdz šim nevienu cilvēku neesam satikuši, līdz pretī mums nāk vācu pārītis. Nedaudz papļāpājam un Sančo saka, ka tie esot sakarīgi vācieši, bet es tam neticu, ņemot vērā vakardienas dušas notikumus. Ieplakā pie Kuļikovsku ezeriem mūs sagaida vietējais puika. Mēs pēc Sašas nostāstiem jau zinām , ka te ir čaihana un var dabūt alu, tāpēc arī puikam sakām , lai ved mūs uz čaihanu. Tur mūs sagaida ļoti laipni un tiklīdz pasakām savus vārdus, tā saimniekam skaidrs, ka esam no Latvijas. Mums ceļu jau ir nolīdzinājuši iepriekšējie letiņi (Valdis, Raimonds, Baiba un citi), daudz konjaka izdzēruši, bet kārtīgi alpīnisti esot bijuši. Mēs tiekam sēdināti uz paklājiem, tūlīt tiek nesta tēja, salāti un plovs kā arī alus. Latvieši ir cieņā. Saimnieks izrādās skolotājs, kur šeit

pavada vasaras. Pēc iestiprināšanās uzceļam telti un dodamies apskatīt lielāko no Kuļikovska ezeriem, tur satiekam 3 ebrejus, kas atnākuši no citas bāzes, kas ir aptuveni 6km no šejienes. Atgriežamies savā nometnē, paņemam vēl pāris aliņus un gaidām vakaru.

Juris

16.augusts.

Pamostamies ap 7pie ezera. Aurojošie musulmaņi tomēr šonakt izlēmuši mūsu galvas vēl nenogriezt. Pa nakti ap telti staigāja ēzeļi un suņi, tomēr nofenderēt nekas nav. Seržs tomēr viesmīlīgs un

uzticams. Saliekam telti, mantas un samaksājam. Šis par plovu un 5 Baltika aliem paņem 130 suomi. Juris saka , ka šī esot bijusi labākā nakts gulēšanai līdz šim. Es vakarā ielasījos grāmatā, bet arī gulēju labi. Paejam kādu gabaliņu gar augšējo ezeru tālāk no Serža apmetnes un taisām brokastīs “Lasman Biznes Meņju” , kas izrādās tīri ēdams. Kad jau dzeram kafiju, mūs noķer vietējais mežsargs un paņem 30 somus – meža nodeva. Pa priekšu iet franči /vācieši un mūs apdzen viņu ēzeļi ar somām. Gājiens uz Alaudin pāreju mums padodas itin spirgts un pa pusdienas laiku esam augšā. Tur ir atkal zona , ko izmantojam komunikācijai ar mājiniekiem. Ejot uz lēju izrādās ūdens nav atrodams, izņemot vienu

Pāreja

galīgi mazu tērcīti pusceļa. Pie Alaudin ezeriem nonākam šīs ielejas mežsarga Ali gādībā, un atkal kā letiņi tiekam goda vietā. Čaihonā izdzeram vietējo alu un apēdam kazas gaļu un novērojam franču sievietes. Ali stāsta , ka sniegs šeit nokūstot tikai maijā un jau pirmajā septembra nedēļā sezona beidzas. Lejā bāzē tiekam atpakaļ savā istabiņā un Saša pa šo laiku mums ir sarūpējis konjaku. Piesakām , ka mums arī vajag vienu ēzeli līdz Mutnije nometnei, līdz kurai jāsastiepj visas mantas- paika , virves , inventārs. Izbaudām aukstu dušu un izmazgājam drēbes. Laiks sāk izskatīties šaubīgs, bet vietējo prognozes atšķiras.

Sančo

17. augusts

Tā kā Sašas konjaks izdzērās vakar, tad šī ir pirmā diena bez alkohola. Pamostamies un sākam kravāt mantas- kuras pašiem kuras ēzelim. Pasteidzoties notikumiem priekšā – mūsu ēzelim salīdzinājumā ar citiem bija baigi maz mantas un viņš visus apdzina. Ap 8 ejam pie Diļas brokastīs. Šoreiz brokastis sarūpētas vēl labāk, kā citas reizes. Ir olu sacepums, pankūkas, kas izdekorētas ar dārzeņiem un

Zamok

beigās vēl augļi. Sančo ēd tikai ābolus un bumbierus, es persiku arī, tāpēc man vēlāk tāds aizdomīgs vēdrs paliek – nospriežu, ka viņi ar Diļu ir uz vienu roku. Norēķināmies ar Sašu par istabiņām par 3 dienām un ~9.30 sākam iet uz Mutnije ezeriem. Rahmats ar mūsu ēzeli mūs apdzen pusceļā, un pusstundu pirms Mutnije ezeriem jau nāk mums pretī. Somas noliktas pie liela akmens ar tadžiku karogu. Sančo mēģina atrast kaut kādu Sašas ieteiktu labu, nomaļu telšu vietu. Es pa to laiku nodibinu sakarus ar vācu grupas gidu, - alponi no Dušambe.

Telts pie Mutnije ezera

Pēc nometnes iekārtošanas un pusdienām sīka tpūta. Mūs ir nedaudz pārņēmis augstums, betpaguļu un pāriet. Pēc tam ejam pārrunāt ar vāciešu gidu, kā labāk iet izvēlētos maršrutu uz Zamok, Boļšaja Ganza, Energija virsotnēm. Šamais mums izstāsta, kā kāpt Zamokā, bet neiesaka, jo šogad esot daudz plaisas. Mēs nolemjam , ka rīt vienalga iesim izpētīt. Runājot tālāk mūsu plāni mainās. Atmetam Ganzu un nolemjam uzkāpt Čimtargā. Šamais ir atsaucīgs un uzzīmē mums shēmu, kā tur labāk nokļūt, vienīgi aizmirsām pajautāt kā viņu sauc. Vakarā pastaigas pēc apejam apkārt Mutnij ezeram un iefiltrējam tīru ūdeni, kas tek ārā no klintīm otrā pusē. Tur ir žīdu nometne, pa ceļam satiekam viņu porterus. Atpakaļ nākam pa ezera otru pusi, kur pārmaiņas pēc ir jālēkā pa akmeņiem. Tālāk vieglas vakariņas un tējiņa. Redzēs ko rītdiena mums nesīs!

Juris

18. augusts

Pieceļamies ap 7 un ēdam olu pulveri ar tušoni. ~8.00 esam gatavi doties izlūkgājienā uz Zamoku.

Gatavojot inventāru pirms izejas uz ledāja

Vadims (tā sauc vācu grupas gidu) vēl garām ejot piekodina , lai uzmanāmies. Tāds ir arī mūsu plāns. Uz augšu duram tīri mundri pa sausām strautu gultnēm, kā Vadims ieteica. Tā nonākam līdz augšējām guļamvietām, kas atrodas plato virs auna pierēm un tieši zem Zamok sienas. Tālāk mūsu ceļš vedīs pa ledāju un šeit velkam virsū visu mūsu inventāru. Ledājs ir itin stāvs un kreisā puse nosēta ar akmeņiem, kas krīt no Zamoka. Divi tādi mums aizlido garām. Plaisas

ir , bet viens otru drošinot un skrūvējot ledus āķus tiekam tām pāri. Brīžiem iešana ir košku purngaliem. Tā arī nonākam pie lielā beršrunda, kas ir ledāja augšējā daļā. Redzam iekusušas pēdas, ko atstājuši iepriekšējie gājēji un arī tilts ir krietni pakusis. Juris tiek ievilināts to pārbaudīt, bet nez kādēļ viņš negrib lēkt kā Tarzāns. Attiecīgi esam sasnieguši savu augšējo punktu un bez pamatīga riska tālāk netiekam . Veiksmīgi viens otru drošinot tiekam lejup uz morēnu. Pirmais ledus treniņš un inventāra iemēģināšana

Pirmās asinis

ir pabeigta. Uz leju pāris reižu noejam šķērsām, bet beigās ar mīkstām kājām apmēram 18 esam atpakaļ pie Mutnije ezeriem un savas telts. Vakariņās tušonis ar makaroniem.

Sančo

19. augusts.

Kāpjot uz Čimtargas pāreju

Šīs dienas plāns ir tikt ar visām nepieciešamajām mantām uz 4500 m augsto nakšņošanas vietu pirms Čimtarga pārejas, lai nākošajā dienā kāptu Enerģijā. Pieceļamies pirms 7 un sākam šķirot mantas, jo divu dienu pārtiku un kaut kādas drēbes varam atstāt pie Mutnije ezeriem. Somas sanāk pasmagas, jo jāstiepj gan telts gan pārtika 6 dienām, gan inventārs. Vienu virvi gan atstājam. Sākam ~ 9.15 pāri Mutniju ezera līdzenumam pa morēnu uz augšu. Pēc kāda laika ir iespēja iet pa sniega mēli.

Ar pāris atpūtas pauzēm ao 13. 00 nonākam tādā telšu vietā, kur nolemjam taisīt pusdienas. Pusdienās ēdam aveņu ķīseli ar šokolādes pulveri – labais. Pa ceļam vēl pazvanu uz mājām caur satelītu.

Skats uz Energiju

Pusdienošanas vietā nolemjam pasauļot vēderus. Līdz esam beiguši atpūsties ap 14.00 pie mums ierodas jauniešu grupa no Maskavas tūristu kluba. Tie arī plāno rīt kāpt Enerģijā. Tālāk seko riebīgs kāpiens pa nobirām uz augšu un ~15.00 sasniedzam vācu nometni, kur Vadims ar savu palīgu un poteriem mūs sagaida un uzreiz piedāvā tēju. Vācieši visi pa teltīm atpūšas vienīgi iepriekš satiktais jaunais džeks nedaudz aprunājas. Šie esot uz augšu kāpuši piecas stundas uz leju 3 stundas. Nedaudz aprunājamies un nolemjam kāpt vēl uz augšu un nakšņot uz pārejas. Apmēram stundu kāpiens pa riebīgām nobirām. Pie pārejas iekārtojam nometni un redzam ka divi ir pusceļā uz virsotni tagad vakarā, to viņi sasniedz 17.30. netālu no mums apmetas arī Maskavas jauniešu grupa ar saviem vadītājiem. Viens jauneklis diezgan neveiksmīgi cenšas iegrābt katliņā sasalušu sniegu un mēs viņam ierādām kā jāsakasa sniegs ar ļeduri, vēlāk viņi mums pasaka, ka atraduši ūdens tērcīti. Pagaidām viss, ja būs kas svarīgs pierakstīšu rīt.

Saulriets uz pārejas

Juris

20.augusts.

Šodien virsotnē Enerģija ejamā diena. Virsotne ir ~5200 m augsta. Maskavas grupa plāno sākt

kāpienu 5 no rīta- mēs, kā sanāks, bet pēc iespējas agrāk. No telts izlīdām 6-os un redzējām, ka

Juris morēnas galā

maskavieši jau kūņojas pa morēnu. Mēs pabrokastojam, paņemam inventāru un ap 7-iem sākam iet uz virsotni. Laiks skaidrs, bet iesākumā baigi auksts. Tā kā maskavieši liek uz ledāju margas un kārtīgi skrūvē āķus pie ledāja sienas, mēs viņus panākam un esam spiesti pagaidīt. Viņi jau iepriekšējā vakarā teica, ka mēs varam izmantot viņu margas. No sākuma domājām , ka tā nebūs smuki, bet redzot situāciju uz vietas tomēr viņu piedāvājumam piekrītam un labprāt izmantojam. Rāpjamies pa viņu izliktajām virvēm uz augšu izmantojot žumārus. Ledus siena paliek arvien stāvāka. Netālu no virsotnes ir pēdējās klintiņas, kad nonākam pie tām . maskavieši jau nāk lejā. Pie klintiņām izmaināmies un pēc pāris desmit metriem jau baudām virsotni. Tas ir izdarīts, vēl tikai jātiek lejā. Savukārt aiz mums rāpjas krievu grupa no Pēterburgas un Ņižņijnovgorodas , ko vada baigais spečuks, bet mums šķiet, ka viņš rīkojas pārgalvīgi, ņemot vērā, ka pārējie grupas dalībnieki ir iesācēji un kāpj pirmo reizi (par to ir sašutis arī Saša, kad vēlāk viņam pastāstām savus novērojumus. Tādu lielībnieku dēļ parasti cieš citi). Tikmēr mēs jau virsotni esam izbaudījuši un ierīkojam pie klintiņām

Margas uz sienas

cilpā virvi ar ko dulferēties uz leju. Tomēr vēl pagaidām un ļaujam to laipni izmantot uz augšu nākošajiem krieviem. Iesācēji ir ļoti pateicīgi. Vienīgi viņu vadītājs kaut ko noburkšķ. Tomēr vienu margu arī šis ir novilcis. Mēs pa savu virvi nolaižamies līdz viņējo virvei un tālāk pa to uz leju vēl 40 m. Pēc tam kādu gabalu ejam cērtoties ledus sienā. Tas ir nogurdinoši. Tāpēc, kad ieraugām ledus sienai blakus esošajās klintīs cilpu , tiekam līdz tai, izveram virvi un dulferējamies, kas ir daudz patīkamāk. Ar pāris piegājieniem tādā veidā tiekam uz morēnas, kur jau var novilkt koškas. Tālākais jau vienkārši. Lejā uz pārejas maskaviešu meitenes mūs sagaida ar tēju un kaltētām zivīm. Sančo viņām vēlāk atdod amerikāņu košļenes. Veiksmīgi esam tikuši lejā līdz savai teltij. Krievi arī viens pēc otra uzrodas, ar dažiem parunājamies un cienājam ar kafiju.

Virsotnes bilde

Ilgais ceļš uz leju

Juris ar caurumu rokā

Iestiprinājušies , savācam mantas un turpinām ceļu pāri pārejai Čimtarga virzienā. Bet esam spiesti mainīt plānus, jo es paslīdēju un automātiski metu roku atpakaļ, lai atbalstītos un uzdūros uz savu ļeduri kurš bija piestiprināts pie somas ar spico galu uz ārējo sānu. Rezultātā dabūju diezgan dziļu brūci, ko izskatās, ka vajadzētu šūt, bet mēs to nedarīsim. Sančo man saspiež smēri un aptin. Tagad plānu iet uz Čimtarga virsotni atmetam un ejam pa ieleju uz leju Alo ezeru virzienā. Doma ir pēc

kādām divām dienām tikt kādā ambulancē. Pagaidām roka uzvedas normāli. Nakšņojam jaukā pļaviņā no ir nostaigājuši kalnu āži. Varbūt kādu ieraudzīsim.

Juris

21.augusts.

Šonakt guļam labi! Tā kā esam diezgan zemu, tad teltij pārvalku neliekam, lai nebūtu karsti. Pieceļamies agri un izejam nedaudz pēc septiņiem. Pirms tam gribam uzvārīt brokastis, bet izrādās pa nakti pazudusi upe. Tā kā nekas cits neatliek, kā iet līdz ūdenim. Ejam pa baigo miskasti – visa ieleja piegāzta ar akmeņiem, starp kuriem jāmeklē taka. Pēc nepilnas stundas sasniedzam Alo ezeru.

Alo ezers

Skaista vieta ar dzidru ūdeni, tikai pa daudz piemēslota apkārtne. Satiekam kaut kādus vietējos matračniekus, tie saka, ka līdz ceļam esot 5 stundu gājiens. Pie ezera taisām brokastis un veicam mazgāšanās procedūru. Šī ir skaista ieleja, - pēc ezera upe pazūd pazemē un mēs ejam pa nobirām vairākas stundas līdz pēkšņi no zemes izlien upe- iespaidīgi. Šeit ēnā apmetamies uz pusdienām. No rīta man Sančo pārsēja roku, viss bija normāli, bet nedaudz bažas ir. Ejot tālāk upe sadalās vairākās straumēs un viens no pārbaudījumiem ir tikt pāri pa diviem slideniem kokiem, kuri pie tam vēl kustās. Pēc neilga laika esam spiesti vēlreiz šķērsot upi balansējot uz akmeņiem.

Upe kas nāk no zemes

Tālāk jau sāk parādīties civilizācijas pazīmes un pēc neilga laiciņa panākam izraēliešu grupu. Vietējais gids nāk pretī apsveicināties un saka , ka viņiem esot ārsts, lai parādu roku. Vecītis izņem no somas aptieciņu un sāk tīt vaļā medicīniskos instrumentus, domāju, ka griezt vai šūt neļaušu. Bet šis tomēr ir lietpratējs, saka, ka šūt esot par vēlu, paspaida notīra , saber dzeltenu pulveri , aptin un novēl , lai vairāk neslimoju. Naudu neņem , mēs šim iedodam zupas paku. Pēc laika sasniedzam ceļu, kur atbrauc zilais busiņš pakaļ izraēļiem. Mēs sarunājam , ka vēlāk šis atbrauks pakaļ arī mums un pie sevis izmitinās. Bet neatbrauca, tā kā vēl 7 km attālo ciemu Zintud nācās līdz ar tumsiņu

Pirmais dakteris

sasniegt ar kājām. Šodien esam baigi nokapājuši, varētu būt ap 30 km. Ciemā mums iet labi – sarodas vietējie, samenedžē, lai mums atver veikalu, cilā mūsu somas un slavē, un nozīmē ciema centrālo māju, kur mums jānakšņo. Tur saimnieks Babū mūs cienā ar saldumiem un citiem ēdieniem, vēlāk izguldina. Sanāk arī vēl daži radi , izdzeram šnabīti, bet pēc garās dienas jau acis pašas krīt ciet. Grūta , bet skaista diena.

Juris

22. augusts.

Nakts mielasts pie Bobu

Naktī gulējām pašvaki! Bobu nez kāpēc atstāja ieslēgtu Iļjiča spuldzīti ārpusē, kas caur logu mums visu nakti spīdēja acīs. Pa nakti bija arī ciema suņu kakofonija un citi kišlaka centra trokšņi. No rīta mūs vēl pabaroja ar brokastīm un saldumiem. Mēs pateicāmies par viesmīlību un naudu, ko viņš negribēja ņemt pabāzām zem salvetes($50). Izejot pa nama vārtiem atklājās, ka veikals atkal ir slēgts un nupat sākās lietus. Pagājām drusku uz augšu pa ciemu un velkam ārā savas lietus drēbes. Protams, kad esam gatavi – lietus beidzas. Pa ceļam uz Guitan ciemu atkal ir ābeļu dārzi, no kuriem mēs gribam , bet nevaram nozagt ābolus. Guitan kišlaks izskatās riktīgi autentisks. Izejot tam cauri mēs

Guitan kišlaks

vienu ābolu tomēr dabūjām. Šinī ielejā ūdens nav, mums nav arī filtra, tādēl esam ar kādu 1,5 l ūdens, ko izdzeram pirms sasniedzam pāreju.Ir karsts un man brīžiem iestājas paranoja, ka ūdens vairs nebūs. Pāri pārejai taka aiziet traversā un tiešām arī nākamās divas ielejas ir sausas. Lejā gan var redzēt upi un Artuč nometni. Beidzot sasniedzam ganu apmetni, kur no zemes ārā nāk ūdens. To arī dzeram , taisām kafiju un piebeidzam vienu kondiš pienu ar maizi. Labi ieēduši turpinām ceļu lejup uz ezeriņu un Artuč nometni. Artuč nometnē valda tipisks tadžiku haoss. Gaidot “načaļniku”, Juris atrod vietējo taksistu, kas viņu aizved uz slimnīcu pārsiet roku. Es palieku ar

Koma -

somām un beidzot atrodu ķīniešu/ kirgīziešu izskata sievieti, kura par 50$ ieliek mūs “ļuks” mājiņā, kurā ir silta duša, bet jādala ar otriem kaimiņiem. Galvenajā telpā jau notiek dzeršana pie galdiem, un es iepazīstos ar Komu (dakteris) un Romu (saka, bankas komunikāciju specialists). Notiek ēšana un dzeršana līdz parādās Juris. Viņa izbrauciens uz tuvējo slimnīcu bijis 2 divu stundu garumā, kuru laikā tikušas apmeklētas divas slimnīcas, vienas bēres, veikals un nopirkts benzīns spainī. Savukārt mūsu ‘ļuks” numura kaimiņi ar kuriem dalām vannas istabu un čaihanu – pavecāks funkcionārs, viņa jaunā sieviņa, divi bērni, ķoša un sievas brālis ar sievu – uzaicina mūs ēst plovu. Juris sāk ar viņiem diskutēt par Ļeņinu , Staļinu un PSRS. Vēlāk , gan izvēlamies pavadīt laiku ar Komu, jo viņš ir sakarīgāks cilvēks. Es beigās aizbēgu un eju mājas lasīt grāmatu, Juris tur jau dejo vietējo pļeskas un turpina dzert šnabi ar Komu. Koma taisās kaut kur naktī doties prom ar stopiem. Vispār eksotika.

Artuč

Sančo.

23. augusts.

Pēc nakts svinībām kopā ar Komu un Romu atgriežos mūsu “ļuks” numurā un man uznāk tīrības mānija, tā kā mazgājos pats un vēl izmazgāju kreklu. Pa nakti guļam labi, vienīgi man gulta pa īsu, nevaru labi izstiepties. Piecēlušies sākam locīties uz ēdamtelpu, bet mūsu “ļuks” kaimiņi mūs atkal

Mūsu "Ļuks" kaimiņi

sauc pie sava brokastu galda. Mēs atkal neatsakām un ēdam ar divas brokastis – vienas ar kaimiņiem, otras ēdamtelpā. Mūsu kaimiņi plāno iet uz Kuļikalon ezeriem un Sančo dod viņiem kartes. Pēc tam Sančo sāk lasīt grāmatu (telefonā) – es slaistos un sāku palikt nemierīgs, man jau sāk apnikt tas tadžiku “Ļuks”. Beidzot ap 11 izdodas Sančo pierunāt doties ceļā, izejam ap 11.30. Pie Serjodža esam ap 14.00. Kāpiens no Artuč līdz Kuļikalon nav pārāk grūts. Pa ceļam satiekam savus “ļuks” kaimiņus un taisām kopbildi. Ar Serjodžu

Atpakaļ pie Serjodž

sveicināmies kā veci draugi un paēdam pie viņa pusdienas. Vēl te čaihanā atrodas viens sievišķis no Maskavas, kas nošķīrusies no savas grupas un šeit pavadījusi 4 dienas. Sančo viņu nosauc par histēriķi. Pēc neilga laika Serjodžs viņu ved lejā , jo pašam jāiet uz skolas sapulci. Mežsargs ezeriņā ir iemetis tīklus un sola noķert zivis, ja noķeršot, tad mums arī došot. Tā līdz tumsai nopļāpājam , safotogrāfējam kalnus mēnesnīcā un ejam gulēt.

Klusā daba

Juris

24.augusts.

Šodien paredzēts nokļūt Alaudin nometnē caur Laudan pāreju. Serjodža nometnē vissklusu. Mežsargs tā arī nevienu zivi nav noķēris, esot par aukstu, zivis nestaigājot. Plkst. 9 sākam kāpt. Tūristus šodien nesatiekam, pa ceļam gadās tikai vecs gans, kas arī dzen savu ganāmpulku lejā. Šis pastāsta , ka vilks šosezon esot noplēsis četras aitas. Līdz Laudan Ložnij pārejai tiekam 3 stundās, tur apēdam šokolādes

Pēdējā pāreja

un uzkavējamies ilgāk, jo pārejā ir zona. Sančo mani iepazīstina ar jaunākajām ziņām. Nospriežam, ka nekas īpašs nav noticis un varam vēl klaiņot. Vēl kāda pusotra stunda līdz nometnei un ap 14.00 esam klāt. Arī te klusums. Pastātam Sašam kā mums veicās, šis ielaiž mūs vecajā istabā. Sākam mazgāties paši un mazgāt drēbes. Vēlāk Saša atnes medicīniskos pārsējus un piederumus, tai skaitā pus pudeli šnabja un palīdz man pārsiet roku. Vakara gaitā ar šo papļāpājam un izrādās, ka viņa vectēvs ir latviešu strēlnieks, cēlies no Kurzemes, kas palicis Krievijā un tikai pēc II Pasaules kara viņa ģimene atkal atgriezusies Latvijā, no tā arī viņam tas uzvārds- Kreicbergs. Bijām cerējuši uz pusdienām, bet Diļai ir atbraukusi ciemos darba kolēģe un šīs aizgājušas skatīties Alaudin ezerus. Mums gribas ēst, tāpēc nospriežam kāpt pie Ali, bet pēc neilga laiciņa pretī nāk Diļa ar savu draudzeni un mēs kopā griežamies atpakaļ. Pieēdamies līdz kaklam trīs ēdienus. Kamēr uzkavējamies ēstuvē uzrodas viens vācietis – Stefans, grāmatvedis Ernst &Jang kompānijā. Esot apceļojis kādas 70 valstis. Viņš sit Sančo kanti! Tāpēc es viņam pajautāju, kuras zemes sievietes viņam vislabāk patīk. Bet Sančo pajautā kur ir viņa draudzene- neesot! Nospriežam , ka zilais. Sančo skatās filmu telefonā, man nav ko darīt, tāpēc vazājos pa nometni un komunicēju ar tās iemītniekiem. Kopā ar Sašu iedarbinām ģeneratoru, es šiem ar Sorbonu stāstu anekdotes un runājamies par vēsturi. Noskaidroju, ka Diļas draudzene strādā slimnīcā par grāmatvedi un ir piecu bērnu ģimenē vecākā māsa. Vēl pustumsā uzkuļas holandiešu pāri, kas grib

Sorbons un Saša Kreicbergs

nokļūt pie Alaudin ezeriem uz kempingu. Mums izdodas viņiem ieskaidrot, ka tur ir tikai čaihana un pa tumsu lai neiet, aizies rīt. Beigās arī viņi piekrīt un uzslien telti tepat. Beidzot man arī apnīk vazāties un eju gulēt. Sančo jau krāc.

Juris

25. augusts.

Jubilārs

Šodien mums pēdējais izgājiens kalnos, lai savāktu mantas no Mutnije ezeriem. Jānoiet vertkāls

Diļas virtuve

kilometrs uz augšu, bet bez somām tas nav tik grūti. Šodien ir Jura dzimšanas diena, kas sākas ar pieminēšanu no rīta un beidzas ar dzeršanu vakarā. Uz Mutnije nonākam apmēram 2,5 stundu laikā, pirmajā reizē ar visām somām tas aizņēma kādas 4 stundas. Pa ceļam es cīnos ar Girardiju vairākas reizes. Jāvaino Diļas virtuve, jo cita izskaidrojuma nav. Kā par brīnumu somas atrodam savā vietā un nekādi grauzēji caurumus arī nav uztaisījuši. Ēst taisīt te augšā negribam, tāpēc naski bizojam lejā atpakaļ uz Ali čaihanu. Ali pats tu nav, bet atrodas šņabis, kola un plovs. Svinības var sākties pilnā sparā, laiks arī paliek arvien sliktāks. Sāk pūst tāds vējš, ka gāž apkārt plastmasas galdu. Mums pie galdiņa pievienojas kaut kādi ukraiņu žīdu pāris. Esot itkā studenti un Izraēlā ieceļojuši jau 20 gadus. Rietumniekus satiekot , stādās priekšā kā ebreji, vietējiem kā ukraiņi. Attiecīgi brīžiem sajūta, ka runā ar normāliem cilvēkiem un brīžiem ar stereotipiskiem žīdu knauzeriem. Laiks sākt vākties lejup uz mājām un iesakām mūsu jaunajiem draugiem darīt to pašu. Lejā kopā ar Sašu turpinām svinības un kad ierodas žīdi, viņi mēģina izspiest studentu atlaidi no $12 istabiņas. Kad Saša tam nepiekrīt un saka ka atlaides pienākas tikai vietējiem, grūtniecēm un latviešiem, viņi kādu stundu stāv aiz akmens un nespēj pieņemt lēmumu ko darīt tālāk. Beidzot tomēr paliek mājiņā, kas jau bija loģisks iznākums. Vakariņās ēdam zaķi, ko nomedījis Ahmeds un izdzēruši visu alkoholu ejam gulēt. Rīt braucam uz Dušanbe. Pa nakti uzmācās gan alkohols, gan Girardija.

Sančo

Ar to arī kalnu piedzīvojumi beidzās un ieraksti dienasgrāmatā ar! Tālāk sekoja brauciens, dažas dienas tadžiku civilizācijas sasniegumu izbaudīšanā, dzīvošana “savetskij ļuks” numurā. Prezidenta – dižā tadžiku tēva – gadsimta būvju apskatei veltītais laiks. Atgriešanās padomju zemēs kolorītajā ikdienā. Miliči uz katra stūra, kvass un citi labumi. Paldies Tev Tadžikistāna!