Fani 2015 Tadžikija

Mērķis.  Apmeklēt brāļu republiku un uzkāpt pāris virsotnēs.
No 13. augusta  līdz 29. augustam 2015
Avio uz Dušanbe. Tad $200 transports uz Alaudin alpīnistu nometni.

Plāns.

Fanu kalnu virsotnes kurās varētu kāpt

Atskaites dienasgrāmata
----------------------------------------------------------------------------------------------------

13. augusts.

Pēc vietējā laika ~2.40 no rīta  ierodamies Dušanbe. Kādu stundu stāvam rindā pēc vīzām, bet tik un tā tiekam pēdējie. Kamēr stāvam rindā, mūsu aģents Sorbons jau zvana un saka , ka mūs sagaidīs “ģevočka” ar “tabļičku”. Tā arī ir – mūs sagaida šoferis un meitene ar zelta zobiem. Labs serviss. Tālāk braucam uz veikalu iepirkt paiku un pa ceļam paēst brokastis. Sākumā uz ceļa baigais sastrēgums, tas kaut kāda tuneļa remonta dēļ. Jābrauc apmēram 5 stundas. Vienā miestā paēdam labas brokastis, ir garšīga gaļa un vietējās vīnogas, kurām vēlāk var izrādīties sekas šķidrā veidā. Pa ceļam mēģinām gulēt, bet pamostamies no nenormālas kratīšanās, jo mūsu šoferis ar vienu citu džigitu iet uz gonkām. Tā snauduļodami un pa laikam apstājoties, lai nopirktu alu, kas garšo mūsu pavadonei, nonākam vienā ciemā, kurā savācam Sorbonu, nopērkam burtnīcu un Sančo atbalsta Megafonu ar SIM kartes iegādi. Tālāk jau sākas galīgi lēnais kalnu ceļš caur pāris kišlakiem un tagad jau alu dzer visi trīs mūsu pavadoņi, arī šoferis. Pēc kādas stundas esam bāzē , kur iepazīstamies ar Aleksandru. Šo to parunājam par maršrutiem. Mani viens mežsargs,

kuram briesmīgi patīk latvieši jau uzaicināja pie sevis kaut kad. Te bāzē ir ēdnīca ar skaistiem kokgriezuma griestiem un durvīm. Tikai žēl, ka tie pienagloti ar naglām no ārpuses. Mēs daudz nekavējamies un mūsu mājiņas klozetē atdzesējam Colu un ķeramies pie lietas. Pļāpājam , kamēr uznāk miegs un pamodina mūs Aleksandrs , kad ir jau tumšs un jāiet vakariņās. Elektrība bāzē ir 2 stundas:  no 20 līdz 22. kad izslēdz elektrību , tad arī aizmiegu. Rīt taisīsim vienas dienas aklimatizācijas gājienu. Pagaidām esam matračnieki.

Juris

14. augusts.

Pamostamies savā otrā stāva istabiņā ap kādiem astoņiem. Ir saulaina diena un mums paredzēts aklimatizācijas gājiens. Brokastīs Ģiļa uzcepusi olas ar tomātiem , ko ēdam ar krievu sinepēm. Pļavā kārtojas vēl kāda grupa, kura nakti ir pavadījusi teltīs. Blenžam uz viņu meitenēm un jūtamies kā matračnieki. Mūsu mājas apakšstāvā ir 4 sievietes, - tukla amerikāniete,  kaut kāda vāciete, vietējā un viena krievene. Brokastīs drusku parunājamies ar krieveni no Pēterburgas. Izrādās itin sakarīga un pat atvainojas par savas valsts politiku.

Pēc brokastīm samaksājam Sašam par tranzītu 200$ un 48$ par divām naktīm istabiņā. Vēl jāpērk kaut kādas mežinieku atļaujas. Mežsargi gan šeit laikam nodarbojas tikai ar arču izciršanu, jo īsta

Alaudin ezeri

meža šeit nav.

Pirmo izgājienu veicam uz Alaudina ezeriem no kuriem apakšējo sasniedzam pēc kādām 20 minūtēm. Ezeri ir vismaz četri skaisti zilā krāsā . Visu izpētījuši nākam atpakaļ uz nometni. Tur nekas daudz nav mainījies, transportam, kam no rīta bija jābrauc uz Dušanbe, - vēl nav izkustējies. Saša mums uzzīmē karti, kā iet uz Laudin Ložnij, - pāreja kas ir mūsu šodienas galvenais mērķis. It kā jau taka vienkārša, bet pie ganu būdām tomēr aizraujam pa taisno nepareizi. Veiksmīgi gan beigās ieraugām īsto taku uz pāreju kas izskatās kā maizes klaips. Kopā kāpiens uz augšu aizņem 3 stundas. Augšā ir zona un mēs izmēģinām mobilos sakarus. Jurim izdodas saņemt īsziņas, bet aizsūtīt nē. Izdodas arī zvans. Man sākumā nekas neiet, bet vēlāk Megafon Točikistan datu pieslēgums aiziet un iebirst e-maili.  Uz leju ejot notiek cīņa ar nikniem ganu suņiem, kurā mums veiksmīgi atgaiņājoties ar nūjām izdodas atkāpties. Pēc 1,5 stundu gājiena lejup sasniedzam nometni. Izdzeram atlikušo rumu ar Colu, kas mums dzesējas tualetes

Skats atpkaļ uz mūsu Vertikaļ Alaudin mājām no takas kas iet uz Laudin

ūdens rezervuārā. Sarunājam ar Sašu, ka mums atvedīs konjaku. Vakariņās parādījusies jauna vāciešu kompānija. Vienojamies par saviem priekšstatiem par vāciešiem , līdz viena vācu meitene ierunājas pa krieviski. Izrādās , ka šī ir slēpošanas instruktore Austrijā. Pēc vakariņām viņa Jurim prasa vai varot izmantot mūsu silto dušu, Juris jau sapriecājas, tomēr uz dušu viņa ierodas kopā ar vanniņu un vīrieti. Aizmiegam ar pārliecību, ka vācieši vienmēr pieviļ.

Sančo

15. augusts.

Šodien arī pieceļamies pēc 7, bet atšķirībā no citiem rītiem sākam šķirot mantas ,ko ņemt līdzi, ko atstāt noliktavā. Paredzēts iet divu dienu gājiens uz Kuļikalona ezeriem. Mēs tos nodēvējam par

Čaihans

Kuļikovsku ezeriem. Brokastīs kārtējais olu sacepums ar sinepēm un piparu mērci. Pēc tam nododam Sašam mantas un 9.40 dodamies ceļā. Līdz Alaudin Ložnij tas pats ceļš, kas vakar. Suņi mūs šoreiz liek mierā. Viltus Alaudin sasniedzam ~3 stundās. Pēc 50 minūtēm jau sasniedzam arī Alaudin Pāreju. No tās redzami Kuļikovski. Šie kalni ir diezgan sausi, mūsu ūdens pudeles jau iztukšojušās, bet neviens strauts paceļam nav gadījies. Pēc kāda laika maza tērcīte tomēr ir, šeit arī kaut ko ieēdam un iedzeram kafiju. Sančo galīgi nepareizi vāra kafiju – amerikosi tā darot! Viņš kafiju ber grāpī, nevis krūzē, bet beigās kopā ar leišu sieru nav nekādas vainas. Līdz šim nevienu cilvēku neesam satikuši, līdz pretī mums nāk vācu pārītis. Nedaudz papļāpājam un Sančo saka, ka tie esot sakarīgi vācieši, bet es tam neticu, ņemot vērā vakardienas dušas notikumus. Ieplakā pie Kuļikovsku ezeriem mūs sagaida vietējais puika. Mēs pēc Sašas nostāstiem jau zinām , ka te ir čaihana un var dabūt alu, tāpēc arī puikam sakām , lai ved mūs uz čaihanu. Tur mūs sagaida ļoti laipni un tiklīdz pasakām savus vārdus, tā saimniekam skaidrs, ka esam no Latvijas. Mums ceļu jau ir nolīdzinājuši iepriekšējie letiņi (Valdis, Raimonds, Baiba un citi), daudz konjaka izdzēruši, bet kārtīgi alpīnisti esot bijuši. Mēs tiekam sēdināti uz paklājiem, tūlīt tiek nesta tēja, salāti un plovs kā arī alus.  Latvieši ir cieņā. Saimnieks izrādās skolotājs, kur šeit

pavada vasaras. Pēc iestiprināšanās uzceļam telti un dodamies apskatīt lielāko no Kuļikovska ezeriem, tur satiekam 3 ebrejus, kas atnākuši no citas bāzes, kas ir aptuveni 6km no šejienes. Atgriežamies savā nometnē, paņemam vēl pāris aliņus un gaidām vakaru.

Juris

16.augusts.

Pamostamies ap 7pie ezera. Aurojošie musulmaņi tomēr šonakt izlēmuši mūsu galvas vēl nenogriezt. Pa nakti ap telti staigāja ēzeļi un suņi, tomēr nofenderēt nekas nav. Seržs tomēr viesmīlīgs un

uzticams. Saliekam telti, mantas un samaksājam. Šis par plovu un 5 Baltika aliem paņem 130 suomi. Juris saka , ka šī esot bijusi labākā nakts gulēšanai līdz šim. Es vakarā ielasījos grāmatā, bet arī gulēju labi. Paejam kādu gabaliņu gar augšējo ezeru tālāk no Serža apmetnes un taisām brokastīs “Lasman Biznes Meņju” , kas izrādās tīri ēdams. Kad jau dzeram kafiju, mūs noķer vietējais mežsargs un paņem 30 somus – meža nodeva. Pa priekšu iet franči /vācieši un mūs apdzen viņu ēzeļi ar somām. Gājiens uz Alaudin pāreju mums padodas itin spirgts un pa pusdienas laiku esam augšā. Tur ir atkal zona , ko izmantojam komunikācijai ar mājiniekiem. Ejot uz lēju izrādās ūdens nav atrodams, izņemot vienu

Pāreja

galīgi mazu tērcīti pusceļa. Pie Alaudin ezeriem nonākam šīs ielejas mežsarga Ali gādībā, un atkal kā letiņi tiekam goda vietā. Čaihonā izdzeram vietējo alu un apēdam kazas gaļu un novērojam franču sievietes. Ali stāsta , ka sniegs šeit nokūstot tikai maijā un jau pirmajā septembra nedēļā sezona beidzas. Lejā bāzē tiekam atpakaļ savā istabiņā un Saša pa šo laiku mums ir sarūpējis konjaku. Piesakām , ka mums arī vajag vienu ēzeli līdz Mutnije nometnei, līdz kurai jāsastiepj visas mantas- paika , virves , inventārs. Izbaudām aukstu dušu un izmazgājam drēbes. Laiks sāk izskatīties šaubīgs, bet vietējo prognozes atšķiras.

Sančo 

17. augusts

Tā kā Sašas konjaks izdzērās vakar, tad šī ir pirmā diena bez alkohola. Pamostamies un sākam kravāt mantas- kuras pašiem kuras ēzelim. Pasteidzoties notikumiem priekšā – mūsu ēzelim salīdzinājumā ar citiem bija baigi maz mantas un viņš visus apdzina. Ap 8 ejam pie Diļas brokastīs. Šoreiz brokastis sarūpētas vēl labāk, kā citas reizes. Ir olu sacepums, pankūkas, kas izdekorētas ar dārzeņiem un

Zamok

beigās vēl augļi. Sančo ēd tikai ābolus un bumbierus, es persiku arī, tāpēc man vēlāk tāds aizdomīgs vēdrs paliek – nospriežu, ka viņi ar Diļu ir uz vienu roku. Norēķināmies ar Sašu par istabiņām par 3 dienām un ~9.30  sākam iet uz Mutnije ezeriem. Rahmats ar mūsu ēzeli mūs apdzen pusceļā, un pusstundu pirms Mutnije ezeriem jau nāk mums pretī. Somas noliktas pie liela akmens ar tadžiku karogu. Sančo mēģina atrast kaut kādu Sašas ieteiktu labu, nomaļu telšu  vietu. Es pa to laiku nodibinu sakarus ar vācu grupas gidu, - alponi no Dušambe.

Telts pie Mutnije ezera

Pēc nometnes iekārtošanas un pusdienām sīka tpūta. Mūs ir nedaudz pārņēmis augstums, betpaguļu un pāriet. Pēc tam ejam pārrunāt ar vāciešu gidu, kā labāk iet izvēlētos maršrutu uz Zamok, Boļšaja Ganza, Energija virsotnēm. Šamais mums izstāsta, kā kāpt Zamokā, bet neiesaka, jo šogad esot daudz plaisas. Mēs nolemjam , ka rīt vienalga iesim izpētīt. Runājot tālāk mūsu plāni mainās. Atmetam Ganzu un nolemjam uzkāpt Čimtargā. Šamais ir atsaucīgs un uzzīmē mums shēmu, kā tur labāk nokļūt, vienīgi aizmirsām pajautāt kā viņu sauc. Vakarā pastaigas pēc apejam apkārt Mutnij ezeram un iefiltrējam tīru ūdeni, kas tek ārā no klintīm otrā pusē. Tur ir žīdu nometne, pa ceļam satiekam viņu porterus. Atpakaļ nākam pa ezera otru pusi, kur pārmaiņas pēc ir jālēkā pa akmeņiem. Tālāk vieglas vakariņas un tējiņa. Redzēs ko rītdiena mums nesīs!

Juris

18. augusts

Pieceļamies ap 7 un ēdam olu pulveri ar tušoni. ~8.00 esam gatavi doties izlūkgājienā uz Zamoku.

Gatavojot inventāru pirms izejas uz ledāja

Vadims (tā sauc vācu grupas gidu) vēl garām ejot piekodina , lai uzmanāmies. Tāds ir arī mūsu plāns. Uz augšu duram tīri mundri pa sausām strautu gultnēm, kā Vadims ieteica. Tā nonākam līdz augšējām guļamvietām, kas atrodas plato virs auna pierēm un tieši zem Zamok sienas. Tālāk mūsu ceļš vedīs pa ledāju un šeit velkam virsū visu mūsu inventāru. Ledājs ir itin stāvs un kreisā puse nosēta ar akmeņiem, kas krīt no Zamoka. Divi tādi mums aizlido garām. Plaisas

ir , bet viens otru drošinot un skrūvējot ledus āķus tiekam tām pāri. Brīžiem iešana ir košku purngaliem. Tā arī nonākam pie lielā beršrunda, kas ir ledāja augšējā daļā. Redzam iekusušas pēdas, ko atstājuši iepriekšējie gājēji un arī tilts ir krietni pakusis. Juris tiek ievilināts to pārbaudīt, bet nez kādēļ  viņš negrib lēkt kā Tarzāns. Attiecīgi esam sasnieguši savu augšējo punktu un bez pamatīga riska tālāk netiekam . Veiksmīgi viens otru drošinot tiekam lejup uz morēnu. Pirmais ledus treniņš un inventāra iemēģināšana

Pirmās asinis

ir pabeigta. Uz leju pāris reižu noejam šķērsām, bet beigās ar mīkstām kājām apmēram 18 esam atpakaļ pie Mutnije ezeriem un savas telts. Vakariņās tušonis ar makaroniem.

Sančo

19. augusts.

Kāpjot uz Čimtargas pāreju

Šīs dienas plāns ir tikt ar visām nepieciešamajām mantām uz 4500 m augsto nakšņošanas vietu pirms Čimtarga pārejas, lai nākošajā dienā kāptu Enerģijā. Pieceļamies pirms 7 un sākam šķirot mantas, jo divu dienu pārtiku un kaut kādas drēbes varam atstāt pie Mutnije ezeriem. Somas sanāk pasmagas, jo jāstiepj gan telts gan pārtika 6 dienām, gan inventārs. Vienu virvi gan atstājam. Sākam ~ 9.15 pāri Mutniju ezera līdzenumam pa morēnu uz augšu. Pēc kāda laika ir iespēja iet pa sniega mēli.

Ar pāris atpūtas pauzēm ao 13. 00 nonākam tādā telšu vietā, kur nolemjam taisīt pusdienas. Pusdienās ēdam aveņu ķīseli ar šokolādes pulveri – labais. Pa ceļam vēl pazvanu uz mājām caur satelītu.

Skats uz Energiju

Pusdienošanas vietā nolemjam pasauļot vēderus. Līdz esam beiguši atpūsties ap 14.00 pie mums ierodas jauniešu grupa no Maskavas tūristu kluba. Tie arī plāno rīt kāpt Enerģijā. Tālāk seko riebīgs kāpiens pa nobirām uz augšu un ~15.00 sasniedzam vācu nometni, kur Vadims ar savu palīgu un poteriem mūs sagaida un uzreiz piedāvā tēju. Vācieši visi pa teltīm atpūšas vienīgi iepriekš satiktais jaunais džeks nedaudz aprunājas. Šie esot uz augšu kāpuši piecas stundas uz leju 3 stundas. Nedaudz aprunājamies un nolemjam kāpt vēl uz augšu un nakšņot uz pārejas. Apmēram stundu kāpiens pa riebīgām nobirām. Pie pārejas iekārtojam nometni un redzam ka divi ir pusceļā uz virsotni tagad vakarā, to viņi sasniedz 17.30. netālu no mums apmetas arī Maskavas jauniešu grupa ar saviem vadītājiem. Viens jauneklis diezgan neveiksmīgi cenšas iegrābt katliņā sasalušu sniegu un mēs viņam ierādām kā jāsakasa sniegs ar ļeduri, vēlāk viņi mums pasaka, ka atraduši ūdens tērcīti. Pagaidām viss, ja būs kas svarīgs pierakstīšu rīt.

Saulriets uz pārejas

Juris

20.augusts.

Šodien virsotnē Enerģija ejamā diena. Virsotne ir ~5200 m augsta. Maskavas grupa plāno sākt

kāpienu 5 no rīta- mēs, kā sanāks, bet pēc iespējas agrāk. No telts izlīdām 6-os un redzējām, ka

Juris morēnas galā

maskavieši jau kūņojas pa morēnu. Mēs pabrokastojam, paņemam inventāru un ap 7-iem sākam iet uz virsotni. Laiks skaidrs, bet iesākumā baigi auksts. Tā kā maskavieši liek uz ledāju margas un kārtīgi skrūvē āķus pie ledāja sienas, mēs viņus panākam un esam spiesti pagaidīt. Viņi jau iepriekšējā vakarā teica, ka mēs varam izmantot viņu margas. No sākuma domājām , ka tā nebūs smuki, bet redzot situāciju uz vietas tomēr viņu piedāvājumam piekrītam un labprāt izmantojam. Rāpjamies pa viņu izliktajām virvēm uz augšu izmantojot žumārus. Ledus siena paliek arvien stāvāka. Netālu no virsotnes ir pēdējās klintiņas, kad nonākam pie tām . maskavieši jau nāk lejā. Pie klintiņām izmaināmies un pēc pāris desmit metriem jau baudām virsotni. Tas ir izdarīts, vēl tikai jātiek lejā. Savukārt aiz mums rāpjas krievu grupa no Pēterburgas un Ņižņijnovgorodas , ko vada baigais spečuks, bet mums šķiet, ka viņš rīkojas pārgalvīgi, ņemot vērā, ka pārējie grupas dalībnieki ir iesācēji un kāpj pirmo reizi (par to ir sašutis arī Saša, kad vēlāk viņam pastāstām savus novērojumus. Tādu lielībnieku dēļ parasti cieš citi). Tikmēr mēs jau virsotni esam izbaudījuši un ierīkojam pie klintiņām

Margas uz sienas

cilpā virvi ar ko dulferēties uz leju. Tomēr vēl pagaidām un ļaujam to laipni izmantot uz augšu nākošajiem krieviem. Iesācēji ir ļoti pateicīgi. Vienīgi viņu vadītājs kaut ko noburkšķ. Tomēr vienu margu arī šis ir novilcis. Mēs pa savu virvi nolaižamies līdz viņējo virvei un tālāk pa to uz leju vēl 40 m. Pēc tam kādu gabalu ejam cērtoties ledus sienā. Tas ir nogurdinoši. Tāpēc, kad ieraugām ledus sienai blakus esošajās klintīs cilpu , tiekam līdz tai, izveram virvi un dulferējamies, kas ir daudz patīkamāk. Ar pāris piegājieniem tādā veidā tiekam uz morēnas, kur jau var novilkt koškas. Tālākais jau vienkārši. Lejā uz pārejas maskaviešu meitenes mūs sagaida ar tēju un kaltētām zivīm. Sančo viņām vēlāk atdod amerikāņu košļenes. Veiksmīgi esam tikuši lejā līdz savai teltij. Krievi arī viens pēc otra uzrodas, ar dažiem parunājamies un cienājam ar kafiju. 

Virsotnes bilde

Ilgais ceļš uz leju

Juris ar caurumu rokā

Iestiprinājušies , savācam mantas un turpinām ceļu pāri pārejai Čimtarga virzienā. Bet esam spiesti mainīt plānus, jo es paslīdēju un automātiski metu roku atpakaļ, lai atbalstītos un uzdūros uz savu ļeduri kurš bija piestiprināts pie somas ar spico galu uz ārējo sānu. Rezultātā dabūju diezgan dziļu brūci, ko izskatās, ka vajadzētu šūt, bet mēs to nedarīsim. Sančo man saspiež smēri un aptin. Tagad plānu iet uz Čimtarga virsotni atmetam un ejam pa ieleju uz leju Alo ezeru virzienā. Doma ir pēc

kādām divām dienām tikt kādā ambulancē. Pagaidām roka uzvedas normāli. Nakšņojam jaukā pļaviņā no ir nostaigājuši kalnu āži. Varbūt kādu ieraudzīsim.

Juris

21.augusts.

Šonakt guļam labi! Tā kā esam diezgan zemu, tad teltij pārvalku neliekam, lai nebūtu karsti. Pieceļamies agri un izejam nedaudz pēc septiņiem. Pirms tam gribam uzvārīt brokastis, bet izrādās pa nakti pazudusi upe. Tā kā nekas cits neatliek, kā iet līdz ūdenim. Ejam pa baigo miskasti – visa ieleja piegāzta ar akmeņiem, starp kuriem jāmeklē taka. Pēc nepilnas stundas sasniedzam Alo ezeru.

Alo ezers

Skaista vieta ar dzidru ūdeni, tikai pa daudz piemēslota apkārtne. Satiekam kaut kādus vietējos matračniekus, tie saka, ka līdz ceļam esot 5 stundu gājiens. Pie ezera taisām brokastis un veicam mazgāšanās procedūru. Šī ir skaista ieleja, - pēc ezera upe pazūd pazemē un mēs ejam pa nobirām vairākas stundas līdz pēkšņi no zemes izlien upe- iespaidīgi. Šeit ēnā apmetamies uz pusdienām. No rīta man Sančo pārsēja roku, viss bija normāli, bet nedaudz bažas ir. Ejot tālāk upe sadalās vairākās straumēs un viens no pārbaudījumiem ir tikt pāri pa diviem slideniem kokiem, kuri pie tam vēl kustās. Pēc neilga laika esam spiesti vēlreiz šķērsot upi balansējot uz akmeņiem.

Upe kas nāk no zemes

Tālāk jau sāk parādīties civilizācijas pazīmes un pēc neilga laiciņa panākam izraēliešu grupu.  Vietējais gids nāk pretī apsveicināties un saka , ka viņiem esot ārsts, lai parādu roku. Vecītis izņem no somas aptieciņu un sāk tīt vaļā medicīniskos instrumentus, domāju, ka griezt vai šūt neļaušu. Bet šis tomēr ir lietpratējs, saka, ka šūt esot par vēlu, paspaida notīra , saber dzeltenu pulveri , aptin un novēl , lai vairāk neslimoju. Naudu neņem , mēs šim iedodam zupas paku. Pēc laika sasniedzam ceļu, kur atbrauc zilais busiņš pakaļ izraēļiem. Mēs sarunājam , ka vēlāk šis atbrauks pakaļ arī mums un pie sevis izmitinās. Bet neatbrauca, tā kā vēl 7 km attālo ciemu Zintud nācās līdz ar tumsiņu

Pirmais dakteris

sasniegt ar kājām. Šodien esam baigi nokapājuši, varētu būt ap 30 km. Ciemā mums iet labi – sarodas vietējie, samenedžē, lai mums atver veikalu, cilā mūsu somas un slavē, un nozīmē ciema centrālo māju, kur mums jānakšņo. Tur saimnieks Babū mūs cienā ar saldumiem un citiem ēdieniem, vēlāk izguldina. Sanāk arī vēl daži radi , izdzeram šnabīti, bet pēc garās dienas jau acis pašas krīt ciet. Grūta , bet skaista diena.

Juris

22. augusts.

Nakts mielasts pie Bobu

Naktī gulējām pašvaki! Bobu nez kāpēc atstāja ieslēgtu Iļjiča spuldzīti ārpusē, kas caur logu mums visu nakti spīdēja acīs. Pa nakti bija arī ciema suņu kakofonija un citi kišlaka centra trokšņi. No rīta mūs vēl pabaroja ar brokastīm un saldumiem. Mēs pateicāmies par viesmīlību un naudu, ko viņš negribēja ņemt pabāzām zem salvetes($50). Izejot pa nama vārtiem atklājās, ka veikals atkal ir slēgts un nupat sākās lietus. Pagājām drusku uz augšu pa ciemu un velkam ārā savas lietus drēbes. Protams, kad esam gatavi – lietus beidzas. Pa ceļam uz Guitan ciemu atkal ir ābeļu dārzi, no kuriem mēs gribam , bet nevaram nozagt ābolus. Guitan kišlaks izskatās riktīgi autentisks. Izejot tam cauri mēs

Guitan kišlaks

vienu ābolu tomēr dabūjām. Šinī ielejā ūdens nav, mums nav arī filtra, tādēl esam ar kādu 1,5 l ūdens, ko izdzeram pirms sasniedzam pāreju.Ir karsts un man brīžiem iestājas paranoja, ka ūdens vairs nebūs. Pāri pārejai taka aiziet traversā un tiešām arī nākamās divas ielejas ir sausas. Lejā gan var redzēt upi un Artuč nometni. Beidzot sasniedzam ganu apmetni, kur no zemes ārā nāk ūdens. To arī dzeram , taisām kafiju un piebeidzam vienu kondiš pienu ar maizi. Labi ieēduši turpinām ceļu lejup uz ezeriņu un Artuč nometni. Artuč nometnē valda tipisks tadžiku haoss. Gaidot “načaļniku”, Juris atrod vietējo taksistu, kas viņu aizved uz slimnīcu pārsiet roku. Es palieku ar

Koma - 

somām un beidzot atrodu ķīniešu/ kirgīziešu izskata sievieti, kura par 50$ ieliek mūs “ļuks” mājiņā, kurā ir silta duša, bet jādala ar otriem kaimiņiem. Galvenajā telpā jau notiek dzeršana pie galdiem, un es iepazīstos ar Komu (dakteris) un Romu (saka, bankas komunikāciju specialists). Notiek ēšana un dzeršana līdz parādās Juris. Viņa izbrauciens uz tuvējo slimnīcu bijis 2 divu stundu garumā, kuru laikā tikušas apmeklētas divas slimnīcas, vienas bēres, veikals un nopirkts benzīns spainī.  Savukārt mūsu ‘ļuks” numura kaimiņi ar kuriem dalām vannas istabu un čaihanu – pavecāks funkcionārs, viņa jaunā sieviņa, divi bērni, ķoša un sievas brālis ar sievu – uzaicina mūs ēst plovu. Juris sāk ar viņiem diskutēt par Ļeņinu , Staļinu un PSRS. Vēlāk , gan izvēlamies pavadīt laiku ar Komu, jo viņš ir sakarīgāks cilvēks. Es beigās aizbēgu un eju mājas lasīt grāmatu, Juris tur jau dejo vietējo pļeskas un turpina dzert šnabi ar Komu. Koma taisās kaut kur naktī doties prom ar stopiem. Vispār eksotika.

Artuč

Sančo.   

23. augusts.

Pēc nakts svinībām kopā ar Komu un Romu atgriežos mūsu “ļuks” numurā un man uznāk tīrības mānija, tā kā mazgājos pats un vēl izmazgāju kreklu. Pa nakti guļam labi, vienīgi man gulta pa īsu, nevaru labi izstiepties. Piecēlušies sākam locīties uz ēdamtelpu, bet mūsu “ļuks” kaimiņi mūs atkal

Mūsu "Ļuks" kaimiņi

sauc pie sava brokastu galda. Mēs atkal neatsakām un ēdam ar divas brokastis – vienas ar kaimiņiem, otras ēdamtelpā. Mūsu kaimiņi plāno iet uz Kuļikalon ezeriem un Sančo dod viņiem kartes. Pēc tam Sančo sāk lasīt grāmatu (telefonā) – es slaistos un sāku palikt nemierīgs, man jau sāk apnikt tas tadžiku “Ļuks”. Beidzot ap 11 izdodas Sančo pierunāt doties ceļā, izejam ap 11.30. Pie Serjodža esam ap 14.00. Kāpiens no Artuč līdz Kuļikalon nav pārāk grūts. Pa ceļam satiekam savus “ļuks” kaimiņus un taisām kopbildi. Ar Serjodžu

Atpakaļ pie Serjodž

sveicināmies kā veci draugi un paēdam pie viņa pusdienas. Vēl te čaihanā atrodas viens sievišķis no Maskavas, kas nošķīrusies no savas grupas un šeit pavadījusi 4 dienas. Sančo viņu nosauc par histēriķi. Pēc neilga laika Serjodžs viņu ved lejā , jo pašam jāiet uz skolas sapulci. Mežsargs ezeriņā ir iemetis tīklus un sola noķert zivis, ja noķeršot, tad mums arī došot. Tā līdz tumsai nopļāpājam , safotogrāfējam kalnus mēnesnīcā un ejam gulēt. 

Klusā daba

Juris

24.augusts.

Šodien paredzēts nokļūt Alaudin nometnē caur Laudan pāreju. Serjodža nometnē vissklusu. Mežsargs tā arī nevienu zivi nav noķēris, esot par aukstu, zivis nestaigājot. Plkst. 9 sākam kāpt. Tūristus šodien nesatiekam, pa ceļam gadās tikai vecs gans, kas arī dzen savu ganāmpulku lejā. Šis pastāsta , ka vilks šosezon esot noplēsis četras aitas. Līdz Laudan Ložnij pārejai tiekam 3 stundās, tur apēdam šokolādes

Pēdējā pāreja

un uzkavējamies ilgāk, jo pārejā  ir zona. Sančo mani iepazīstina ar jaunākajām ziņām. Nospriežam, ka nekas īpašs nav noticis un varam vēl klaiņot. Vēl kāda pusotra stunda līdz nometnei un ap 14.00 esam klāt. Arī te klusums. Pastātam Sašam kā mums veicās, šis ielaiž mūs vecajā istabā. Sākam mazgāties paši un mazgāt drēbes. Vēlāk Saša atnes medicīniskos pārsējus un piederumus, tai skaitā pus pudeli šnabja un palīdz man pārsiet roku. Vakara gaitā ar šo papļāpājam un izrādās, ka viņa vectēvs ir latviešu strēlnieks, cēlies no Kurzemes, kas palicis Krievijā un tikai pēc II Pasaules kara viņa ģimene atkal atgriezusies Latvijā, no tā arī viņam tas uzvārds- Kreicbergs. Bijām cerējuši uz pusdienām, bet Diļai ir atbraukusi ciemos darba kolēģe un šīs aizgājušas skatīties Alaudin ezerus. Mums gribas ēst, tāpēc nospriežam kāpt pie Ali, bet pēc neilga laiciņa pretī nāk Diļa ar savu draudzeni un mēs kopā griežamies atpakaļ. Pieēdamies līdz kaklam trīs ēdienus. Kamēr uzkavējamies ēstuvē uzrodas viens vācietis – Stefans, grāmatvedis Ernst &Jang kompānijā. Esot apceļojis kādas 70 valstis. Viņš sit Sančo kanti! Tāpēc es viņam pajautāju, kuras zemes sievietes viņam vislabāk patīk. Bet Sančo pajautā kur ir viņa draudzene- neesot! Nospriežam , ka zilais. Sančo skatās filmu telefonā, man nav ko darīt, tāpēc vazājos pa nometni un komunicēju ar tās iemītniekiem. Kopā ar Sašu iedarbinām ģeneratoru,  es šiem ar Sorbonu stāstu anekdotes un runājamies par vēsturi. Noskaidroju, ka Diļas draudzene strādā slimnīcā par grāmatvedi un ir  piecu bērnu ģimenē vecākā māsa. Vēl pustumsā uzkuļas holandiešu pāri, kas grib

Sorbons un Saša Kreicbergs

nokļūt pie Alaudin ezeriem uz kempingu. Mums izdodas viņiem ieskaidrot, ka tur ir tikai čaihana un pa tumsu lai neiet, aizies rīt. Beigās arī viņi piekrīt un uzslien telti tepat. Beidzot man arī apnīk vazāties un eju gulēt. Sančo jau krāc.

Juris

25. augusts.

Jubilārs

Šodien mums pēdējais izgājiens kalnos, lai savāktu mantas no Mutnije ezeriem. Jānoiet vertkāls

Diļas virtuve

kilometrs uz augšu, bet bez somām tas nav tik grūti. Šodien ir Jura dzimšanas diena, kas sākas ar pieminēšanu no rīta un beidzas ar dzeršanu vakarā. Uz Mutnije nonākam apmēram 2,5 stundu laikā, pirmajā reizē ar visām somām tas aizņēma kādas 4 stundas. Pa ceļam es cīnos ar Girardiju vairākas reizes. Jāvaino Diļas virtuve, jo cita izskaidrojuma nav. Kā par brīnumu somas atrodam savā vietā un nekādi grauzēji caurumus arī nav uztaisījuši. Ēst taisīt te augšā negribam, tāpēc naski bizojam lejā atpakaļ uz Ali čaihanu. Ali pats tu nav, bet atrodas šņabis, kola un plovs. Svinības var sākties pilnā sparā, laiks arī paliek arvien sliktāks. Sāk pūst tāds vējš, ka gāž apkārt plastmasas galdu. Mums pie galdiņa pievienojas kaut kādi ukraiņu žīdu pāris. Esot itkā studenti un Izraēlā ieceļojuši jau 20 gadus. Rietumniekus satiekot , stādās priekšā kā ebreji, vietējiem kā ukraiņi. Attiecīgi brīžiem sajūta, ka runā ar normāliem cilvēkiem un brīžiem ar stereotipiskiem žīdu knauzeriem. Laiks sākt vākties lejup uz mājām un iesakām mūsu jaunajiem draugiem darīt to pašu. Lejā kopā ar Sašu turpinām svinības un kad ierodas žīdi, viņi mēģina izspiest studentu atlaidi no $12 istabiņas. Kad Saša tam nepiekrīt un saka ka atlaides pienākas tikai vietējiem, grūtniecēm un latviešiem, viņi kādu stundu  stāv aiz akmens un nespēj pieņemt lēmumu ko darīt tālāk. Beidzot tomēr paliek mājiņā, kas jau bija loģisks iznākums. Vakariņās ēdam zaķi, ko nomedījis Ahmeds un izdzēruši visu alkoholu ejam gulēt. Rīt braucam uz Dušanbe. Pa nakti uzmācās gan alkohols, gan Girardija.

Sančo

Ar to arī kalnu piedzīvojumi beidzās un ieraksti dienasgrāmatā ar! Tālāk sekoja brauciens, dažas dienas tadžiku civilizācijas sasniegumu izbaudīšanā, dzīvošana “savetskij ļuks” numurā. Prezidenta – dižā tadžiku tēva – gadsimta būvju apskatei veltītais laiks. Atgriešanās padomju zemēs kolorītajā ikdienā. Miliči uz katra stūra, kvass un citi labumi. Paldies Tev Tadžikistāna!

Gadsimta būve #5

Atpakaļ bērnībā

Sievietes ar lāpstām.

Drošības sajūta rodas ja uz ielas ik pēc 150 metriem stāv milicis

Ja gribas redzēt vēl bildes tad aplūkot albūmu.http://www.sl6598.com/2015_08_Tajikistan/

Bolīvija 2013 

Mērķis:

Iziet pa kalniem tā lai ir ko lielīties un uzrāpties virs 6000m.
Nopeldēties Titikaka ezerā, nogaršot sāli no Atakamas tuksneša sāls ezeriem un redzēt Dienvidamērikas lamas, kondorus, flamingo utt. Protams jāizbauda vietējā inku pēcteču kultūra un jādzer tradicionālā kokas tēja. Kopā pavadīt kādas 20 dienas.
Lielāka atšķirība no iepriekšējiem pasākumiem ka būsim bez gida , pārgājiens būs pa daļām un pašiem būs viss jāstiepj. (Precizēju ka varēs vietām noīrēt mūļus)

Kad:

Sezona ir no jūlija līdz septembra vidum.
Mans ieteikums ir no 10. augusta (ielido La Paz)  līdz 31.augustam (izlido no La Paz).

Transports:

Lido uz La Paz lidostu.
Tālāk īrē taksi vai džipu.
Vietām var arī izbraukt ar satiksmes autobusu.

Cik tas maksās:

Lidojums būs pats dārgakais izdevums.
Zeme ir viena no trūcīgakajām Dienvidamērikā un hoteļi maksā ap USD 20 naktī.
Ja negribam braukāt ar tautas autobusu tad būs jāmaksā par džipiem transportam.
Cik lasīju tad uz Huayna Potosi džips ir par $ 50 .
Uz Apolobamba grēdu varot tikt par $300 .
Pārtika ir lēta un nav paredzami izdevumi par gidiem un milzīgas summas par parka ieeju.

Plāns:
Ielido La Paz ( 3600 m augstumā)
Pirmo dienu dzer (ūdeni un tēju).
Uz pāris dienām aizbrauc pastaigāt pa Saules salu Titikaka ezerā. (aklimatizācija).
Pārbrauc un Apolobamba grēdu un iet pārgajienā kādas 6 – 10  dienas pāri 5km pārejam.
Vēl ir variants darīt līdzīgu pārgājienu pa Cordillera Real kas ir tuvāk galvaspilsētai. Tur sāk varētu no Sorato pilsētiņas un uziet sākumā divu dienu gājienā uz Laguna Glaciar, tad atpakāļ  uz Sorata un iet riņķī kalnam 7 dienas.
Tad brauc atpakaļ uz La Paz un 2 dienās kāpj Huayna Potosi (6110 m) . Tas nav tehnisks bet vajag koškas, ļeduri, sistēmas un virvi. Reku apraksts.
Kad tas ir paveikts var braukt pāris dienas uz dienvidiem kur sākas Atakamas tuksnesis ar litija sāls ezeriem.
Vēl ir variants lidot/braukt iekša uz Amazones džungļiem barot malārijas odus un piraņas. 

Riski:
Vietējiem indiāņiem patīk streikot un var iestrēgt. 
Malārija, dengue chagas un citas ekzotiskas slimības.
Augstuma aklimatizācija. 
Vietējiem patīk fenderēt.

Atskaite / Dienasgrāmata 
------------------------------------------------------------------------------------

9.-12.augusts.

Beidzot esmu saņēmies sākt rakstīt dienasgrāmatu.

Atvadījos no bērniem un devos uz Berlīnes reisu. Uz atvadām no dzimtenes vēl paņēmu 50 g. Melnā balzāma. Pēc divu stundu lidojuma biju Berlīnē. Noorientējos, ieslēdzu savu navigāciju un atradu rezervēto hoteli. Iekārtojos un pēc tam ar busu aizbraucu kaut kur centra virzienā un gribēju apēst kādu kebabu, bet turki, maitas, ar kredītkarti neļāva maksāt. Nācās braukt atpakaļ un ēst savā hotelī, jo bija jau arī vēls. Vēl tur uzkūlās viens krievs no Maskavas, diezgan plātīgs. Viņš gribēja mani pierunāt kopā doties uz centru. Tā kā rīt man agri jāceļas, tad atteicos.

Juris

10.aug.

Laicīgi piecēlos , lai lidostā steigā neko nesajauktu. Laimīgā kārtā visu sapratu, nodevu savu bagāžu un izgāju lidostas kontroli. Reiss kavējās 45 minūtes. Aiz gara laika nopirku vienu mazo viskiju (0,5), ko lidmašīnā 10 ½ stundu garumā arī izsūcu. Lidmašīnā pa pusei gulēju , pa pusei skatījos filmas, kā arī lasīju žurnālus, diezgan nogurdinoši. Pēc vairāk kā 10 stundu mocībām spēru kāju pirmo reizi uz Amerikas zemes, un pēc neilga laika , vācot savu bagāžu, to pašu kāju arī , klūpot sasitu un pārsitu. Tālāk visas kontroles izgāju veiksmīgi, amerikāņi man vienīgi pajautāja , par ko es Latvijā strādāju un kāda ir izplatītākā koku suga. Tālāk sāku meklēt Sančo!  Amerikāņu lidostas darbinieki, man par izbrīnu nevarēja pateikt kādā terminālā ienāk viņa reiss, tāpēc klīdu tālāk pa Majami lidostu , līdz nejauši satikāmies. Tā arī kopā gaidījām vakaru līdz Bolīvijas reisam. Sančo man uzsauca kubiešu pusdienas. Ārpusē valda baigā tveice, iekšā lidostā „kondiškas” , laikam tur arī saukstējos. Tā lēnu garu, iekšā ārā , arī sagaidījām La Pazas reisu. Lidmašīnā pavadījām ~7 stundas. Man blakus sēdēja šveiciešu pāris. Kaut kā pusguļus nomocījos, līdz beidzot mēs esam Bolīvijā!

Lidosta ir apmēram 4000 m virs jūras līmeņa, un neskatoties uzto , ka esam tikai 17 grādus zem ekvatora , naktī (ielidojām ~6 no rīta) gaisa temperatūra ir tuvu 0. Pirmais , ko izdaru , tiekot pie savas somas – atrodu siltākas drēbes un nomainu sandales pret botām. Turpat lidostā izmainam naudu, paņemam taxi un braucam uz iepriekš rezervētu viesnīcu Lacasona. Esam ieradušies ļoti agri, tā kā varam atstāt tikai somas viesnīcā. Mani visvairāk pārsteidz lielais aukstums uz ekvatora.  Pirms pastaigas pa pilsētu, lai sagaidītu ,kad varēsim tikt viesnīcas numuriņā, iestiprināmies ar kokas tēju.

Vispār pirmo dienu esmu apdullis gan no augstuma, gan laika maiņas un pārsvarā noguļam.

Juris

12.augusts.

Šodien paredzēts braukt uz Titikakas ezeru. Esam iepriekšējā vakarā nopirkuši biļetes no Monikas lielā

melnā autobusā. Autobuss protams nav laikā, bet Sančo tic , ka Monika būs uzticīga un mēs gaidām kādu stundu, līdz autobuss arī ir klāt. Izbraucot no pilsētas pa logu paveras cita Bolīvijas aina. Liels līdzenums, mazas mājiņas, priekšpilsēta izskatās , kā liels būvlaukums. Es autobusā pārsvarā guļu. Beidzot sāk parādīties arī Titikaka ezers. Vienā vietā , lai turpinātu ceļu ir jāpārceļas ar laivām pāri ezera šaurumam. Autobusu pārceļ ar atsevišķu baržu, pasažierus ar laivu. Tur arī pārbauda pases , jo blakus ir Peru robeža. Vēl pēc kāda laika ierodamies CopaCapabanā, kas ir tāda , kā tūristu pilsētiņa. Apmetamies viesnīcā, pastaigājam pa pilsētiņu un paēdam pusdienas. Baigi garšīgā forele, vēlāk tādas neizdodas atrast. Pēc tam aklimatizācijas nolūkos uzkāpjam vienā kalnā, kur pašā augšā ir kapi. Vietējie baigie cūkas , visu piemētājuši ar maisiņiem un pudelēm. Nokāpjam lejā un pastaigājam gar ezera malu, līdz nonākam vietā , kur vietējiem ir kaut kādi svētku rituāli.

 Tiek pirktas pudeles ar vīnu , vai kaut ko tamlīdzīgu un mestas akmens briesmonim rīklē. Vietējie šamaņi pirms tam iesvēta tās pudeles. Cits, kas mazāk turīgs nopērk kaut ko līdzīgu kukurūzas pārslām un kaisa tās gan sev gan briesmonim. Šamaņiem ir arī izkaltēti bruņneši ar kuriem tie dažus baksta un brucina. Vienvārd sakot šamaņi raujas melnās miesās. Vēlāk spriežam ,ka kristīgais katolisms šajā zemē ir tikai plānā slānīti, senās inku tradīcijas joprojām ir dzīvas.  Vēlāk dodamie atpakaļ uz pilsētiņu un iedzeram rumu ar colu, mani joprojām moka veselības problēmas, tāpēc daudz neko negribas darīt. Vēl nedaudz pavazājamies gar krastu un ejam gulēt.

Juris.

13.08.

Pamostamies Estrella de Titikaka hotelī ne īsti labi izgulējušies. Pa nakti vietējie ālējās ar petardēm, bet par $28 (B$200) tā bija lēta vieta. Paēdam labas brokastis bolīviešu stilā, kas principā nozīmē olas ar gaļas

gabalu.  Par $5 nopērkam biļetes uz kuģīša, lai dotos uz Saules salu, kur pēc senām leģendām radušies galvenie inku dievi un vispār sākusies visa tā inku padarīšana. Uzkāpjam uz kuterīša jumta domājot  ka būs labs skats, bet nenovērtējam to cik būs auksts. Laiva attiet 8.30 un galā ierodas tikai 10.20. Juris jūtas diezgan slims un no rīta uzsāk antibiotiku kursu. Sēdēšana uz laivas jumta, gan jau arī nenāk viņam par labu. Ierodamies salas ziemeļu gala piestātnē un tūlīt jāsamaksā $7 par ciema ieejas atļauju. Skaistas smilšainas pludmales ar dzidru bet ļoti aukstu ūdeni. Sekojot takai nonākam pie inku galda, kas ir vienīgais puslīdz ievērojamais kultūras objekts. Nonākot nākošā ciema zonā mums noplēš

vēl $7, tad mēs izdomājam pamest veco inku taku un tālāk ejam gar krastu. Neskatoties uz to nākamais ciems mums atņem $1  un tad nu beidzot pēc nepārtrauktas iešanas 15.00 esam pie dienvidu piestātnes. Brauciens atpakaļ bez piedzīvojumiem. Apēdam steigā vēl vienu foreli un dodamies uz autobusu, lai brauktu atpakaļ uz La Pazu. Izrādās , ka par 25B$($3,6) esam nopirkuši eksotisku braucienu vietējo autobusā. Uz jumta ir kalns ar saiņiem un Jurim blakus sēž klasiska vietējā. Autobusā gan vēl ir vācieši un skaistas franču meitenes, tā kā neesam pārāk nobēdājušies. Brauciens naktī pāri ezera šaurumam ar laivu droši vien pārkāpj 100 drošības noteikumus, bet viss beidzās laimīgi. Pa ceļam debesīs redzam Dienvidu krustu, kas izskatās šitā  .  Kad Altā no autobusa izkāpj daļa vietējo, tad francūziete guļ man gandrīz klēpī J. Nonākot La Pazā par $7 taksists mūs aizved uz La Casona hoteli un mēs atkal varam gulēt komfortā. Juris aizmieg tūlīt.

Sančo

14.08.

Šodien dosimies uz Soratu, no kurienes arī sāksies mūsu kalnu gājiens. ( šeit un 15.08. laikam abiem slinkums rakstīts nekas nav pierakstīts.) Jāpiebilst , ka Sorati apmetāmies tādā kā kempingā , kas atgādināja kaut kādu saistību ar hipijiem, tāpēc iesaucām to par komūnu.

Soratā arī sarunājām vietējo pavadoni ar ēzeli , kas mūs izvedīs no ciem, jo tur ir daudz takas un uzliks uz īsto maršrutu , kā arī tāpēc , ka Sorata atrodas ~2500 m virs jūras līmeņa , bet mums pirmajā dienā jāpaceļas ~līdz 4100 m, tātad, ~1600m dienā , kas ir daudz.

Juris

16.08.

Beidzot īstā diena klāt. Esam jau laicīgi augšā, nomazgājamies dušā, zinot , ka ilgāku laiku nesanāks to darīt. Pie brokastīm atvadāmies no mūsu komūnas biedriem, bet kā jau pierasts, motors , kas mūs aizvedīs līdz ēzelim, kavējas. Tiekot līdz vietai , kur sāksim iet, mūs gaida ēzelis un tāda paskata vīriņš, ka šķiet , kur tas vispār var aiziet - maziņš , tieviņš, līku muguriņu, bet , kad sāk iet, tad spēj tik līdzi turēt. Izrādās , ka šamais te daudzas reizes tūristus pavadījis. Labi , ka ēzelis pa laikam iespītējas un apstājas uzgrauzt kādu zāli, tādejādi mēs dabūjam atvilkt elpu. Vīriņu sauc Arturo.

  Vispār sākām iet 10.05 un gājās mums diezgan labi. Pirmo pauzi uztaisījām pēc 1,5 stundām.  Vēl pēc kāda laika , kad pie sevis domāju , ka varētu būt ~ pusceļš, izrādījās, ka pēc 15 minūtēm ir pēdējais ciems, līdz kuram mūs Arturo pavadīs. Arturo izrādījās lāga vīriņš un deva mums visādas vērtīgas instrukcijas, gan par takām, gan kā izvairīties no vietējā reketa. Bet vislabākais , ko Arturo izdarīja, bija tas, ka viņš mums lika sajusties kā „kovbojiem”, jo augstu priekšā pie pārejas viņš mums rādīja kaut kādu grupu, kas iet par to pašu maršrutu ko mēs, tikai visu ceļu mantu nesēju - mūļu pavadībā, un pēc viņa teiktā, mēs viņus noteikti panākšot, jo tie lēni ejot. Izrādās , ka vecais Arturo mūs bija novērtējis par labiem gājējiem. Tāpēc arī iedevām viņam vēl 50B$ ($7) un atvadījāmies. Tālāk vēl kādu stundu pagājām paši nesot somas un atkal sajutāmies labi, jo satikām amerikāņus, kuri bija jau apmetušies un kuriem bija vairāki nesēji un lielā virtuves telts. Mēs bišķi parunājāmies un cēli aizslājām tālāk.

Vienīgi gudriniekiem nepaveicās ar telts vietu, jo nebija īpaši daudz līdzenu pleķīšu, un kad mēs jau pāris stundas bijām kalnu ēnā, un es jau biju uzvilcis pūķeni, amerikāņi joprojām lejā sildījās saulītē.

Vēl Sančo man iebaroja amerikāņu paiku, ķīselis bija pa pirmo. Viss, vārāk nerakstīšu.

Juris

17. augusts.

Guļam nakti uz slīpuma , bet relatīvi labi. Rīts pienāk mākoņains un ir pat drusku pie sala. Sāvācamies fiksi , paēdam brokastīs viltotās olas un pa seno inku taku duram uz augšu. Ir 8.20. Taka iet tādā kā lokā augšup sākumā pa kreisi un tad traversā garām klintīm.  Pārāk nesaspringstot ap 10.30  esam augšā Abra Ilampu pārejā. Apēdam šokolādes un izbaudām 4700m augstumu. Aiz mums tālumā redzami jeņķi. Kad sākam iet uz leju , satiekam vietējo ar sievu un mūli. Šamais ir sācis iet 4 no rīta kalnos šķērsojot vēlvienu pāreju. Tas mūs iedvesmo pašus mēģināt tikt pāri vēl nākamai  pārejai. Kad redzam tālumā lejā ceļu, sākam raut traversā

pa labi ar mērķi nezaudēt augstumu. Sānu pieteka gan mums vēlāk liek nolaisties līdz ceļam. Ap 2-iem uz ceļa mūs noķer jeņķu mūļu dzinēji, kuri parāda kā apiet Utan-pampa ciemam pa augšu. Ciems ir bēdīgi slavens ar to, ka izspiež naudu no tūristiem. Sekojot mūļu dzinējiem forsējam upi, kas tek no Agua Caliente ielejas. Šajā ielejā paverās varens skats uz kalnu ar ūdenskritumiem un ledu.  Ap plkst. 3 sākam kāpt augšup pa sānu pieteku uz otro pāreju. Apkārtne laiku pa laikam ietinas mākoņu miglā. Ap 5 esam pārejā un ēdam jau otro šokolādi. No miglas mums,

kā ezītim miglā, brīžiem iznirst ēzeļi, tad lamas un visbeidzot lejup ejot uzduramies cūkām. Pustumsā pat atrodam labu telts vietu un paēdam vakariņas. Par šīsdienas paveikto jūtamies lepni. Uznākot naktij mākoņi arī izklīst.

Sančo.

18.augusts.

 No rīta pieceļoties secinām , ka cūkas mūsu nometnei nav uzbrukušas un sākam gatavoties iešanai. Sančo,  kārtodams darīšanas aiz akmens, ieraudzīja trusi. Vel viens dzīvnieks , ko varam pieskaitīt pie redzētās faunas. Paēduši sākam iet ~8.20. Šodien mums priekšā viena pāreja ~4600 m augsta, saucās- Sararani, bet vispirms jānoiet lejā līdz ciemam Čaholpaija , kurš ir 3600m augstu. Vispirms , ejot lejā uz ciemu, satiekam uz takas diezgan nīgru vietējo ar kādiem 7 mūļiem un sievu. Šamais brauc augumā, kāpēc mēs bez gida ejam, tūristi visu piegružojot, un pēc pārejas ciemā būšot jāmaksā katram 100B$. Noejot lejā uz plato atkal

satiekam vienu karavānu ar 10 mūļiem, kuri pavada 4 vai 5 vācu tūristus. Šie gan ir draudzīgi džeki, pasmejas nedaudz par savu tūristu mantu daudzumu, un pasaka tādu vārdu "čolita", kas Sančo liekas , ka nozīmē – vecā cūka vai vecene, līdz ar to mums turpmākās dienas laikā rodas liela motivācija ieraudzīt vācu grupu. Drīz vien, ~plkst. 11, nonākam Čaholpaja ciemā, kur nedaudz atbalstam vietējo ekonomiku un nopērkam pāris zivju konservu, maizi, sīpolu un aprikozes. Kādu pusstundu pēc ciema ieturam pusdienas, pamazgājam zeķes. Pēc tam sākas „ilgais ceļš kāpās” uz 4600 m augsto pāreju, kuru sasniedzam apmēram pēc 3 stundām, ~16. Laimīgi apēdam pa šokolādei. Nākošais mūsu izaicinājums bija apiet reketa ciemu pa labo pusi, lai nebūtu jāmaksā pa 100B$. Tas mums arī izdevās, jo vienā vietā aizgājām pa nogāzi taisni lejā, līdz ar to ~1 stundas laikā sasniedzām plato, kuru ātri šķērsojām un pakāpjoties nedaudz uz augšu sasniedzam vācu nometni. Tie visi sēdēja virtuves teltī, tikai viena sieviete bija ārā , ar kuru pārmijām dažus vārdus. Pie viņiem palikt negribējām, tāpēc pakāpāmies vēl ½ stundu uz augšu un ierīkojām nometni. Noskaņojums par paveikto labs. Laiks skaidrs ,  mūs apspīdēja pilnmēness un labi varēja saskatīt Dienvidu krustu. Nakts , kā parasti pagāja caurā miegā, bet tā viss kārtībā.

Juris.

19. augusts

Pamostamies blakus skaistam ūdenskritumam. Vakarā ap telti klejoja zirgi bet pa nakti tie ir kaut kur aizklīduši. Iepriekšējā vakarā bija problēma atrast teltsvietu jo visās labās vietās zālē auga tādi kā kaktusu

dzelkšņi. Rezultātā telti uznesām augšā klintīs virs auna pierēm. Paēduši brokastis ~7.30 sākam durt uz augšu. Vāciešu nometne ielejas otrā galā vēl neviens nekustās. Gājiens līdz nākamai pārejai ir kādas 5 stundas, bet tas  nav garlaicīgs, jo vietām ir inku ceļš un laiku pa laikam ir jauns plaukts ar purvu un skatu uz sniegotām virsotnēm. Pa ceļam vietējie svilina kūlu. Vietām arī ezeriņi un var just ka esam augstkalnos. Beidzot sasniedzam pāreju  (5095 m) kas būtībā ir ved pāri galvenajai kalnu grēdai. Šī ir vienīgā vieta kur to var šķērsot un pat tad 10 minūtes jāiet no vienas pārejas malas līdz otrai. Pie maza ezeriņa redzam kaut kādu

vāverveidīgo zvēriņu. Vēl pa ceļam redzējām peli.  Ieraugot ieleju otrā pusē apstājamies atpūsties un drusku jūtam augstumu. Otrā pusē uz leju ir itin stāva taka pa klintīm un paveras skats uz zilām lagūnām. Pie augšējās lagūnas apstājamies filtrēt ūdeni, un tā ir patīkami silta. Juris izvirza teoriju, ka silts tāpēc, ka vējš sapūtis

virsslāni. Itkā varētu nopeldēties bet esam nervozi par turpmāko ceļu. Lai tiktu uz nākošo pāreju, meklējam taku uz augšu , kā to bija ieteikuši Eduardo un Arturo. Taka ir knapi manāma bet sākam tai sekot traversējot pamazām uz augšu. Vide sāk izskatīties vairāk kā tuksnesis un vietām ir dzelžaini avoti. Brīžiem pat liekas , ka ejam nepareizi, bet mūļu un cilvēku pēdas priekša ir. Sasniedzot kori esam atkal ~5000m augstumā un paveras skats uz otru pusi, kur tādā kā gravā ir lagūna "San francisko”. Taku lejup ejot pazudējam un noejam lejā pie ezera tāpat pa nogāzi. Vēlāk noprotam ka taka aizgāja pa kreisi uz lagūnas augšgalu pa kori.  Nāk nakts un telti ceļam pie paša ezera krasta sausos dubļos lai izvairītos no kaktusveidīgiem dzekšņiem. Skats ir labais , bet drusku bail , ka naktī varam applūst. Blakus bļauj kaut kādi kaiju un pīļu krustojumi. Ir vēss, bet esam visai apmierināti ar šodien paveikto.

Sančo

20.augusts.

Nakts pie San Francisko ezera bija vēsāka nekā iepriekš, bet gulējām samērā labi, jo kad no rīta sākām knosīties pulkstenis nebija 2.30, kā parasti, bet jau 6.30. Drīz arī cēlāmies un taisījāmies. Ārā bija sals un tikko kā pielēju katliņu ar ūdeni tas pārvilkās ar ledus kārtiņu.

  Sākām iet ~8.30 pacilātā noskaņojumā ar domu, ka šovakar jau Soratā dzersim rumu. Vispirms vēl gribējām sameklēt karstos avotus, kuriem jābūt kaut kur ezera otrā galā. Meklējot avotus patērējām vairāk kā stundu, bet neatraduši nolēmām iet tālāk. Svarīgi bija turēties ielejai labā pusē, tāpēc vairākās vietās gājām bez takas un bez ceļa vienkārši traversējot kalna nogāzi. Ap 13 apēdām pēdējo pārtiku- tas ir konservu un melleņu –auzu pārslu saldo. Tagad , ja netiekam ārā šodien , tad rīt bez ēšanas. Pa ceļam vairākās vietās apstājamies un pētam karti , lai trāpītu pareizā ielejā. Tas mums arī izdodas un ielejā parādās ciems Alta Lahana, bet mūsu mērķis ir Milipaja ciems. Pa taisno bez takas duram lejā uz Alta Lahu. Pa

ceļam sasveicināmies ar vietējiem, kuri saka, ka līdz Milipaija ejama ~ ½ stunda. Dienas otro daļu pārsvarā ejot uz leju, kājas abiem atspiestas un tulznainas. ~ 16 sasniedzam Milipaiju un sākam taujāt vietējos pēc kāda motora , kas mūs aizvestu uz Soratu, jo turpmākais ceļš ved caur ciemiem un telti nemaz nav kur būvēt. Milpaijā pierunājam vienu vietējo, lai par 200B$ aizved mūs uz Soratu. No sākuma mums bija šaubas par viņa braukšanas stilu, paldies Dievam viņš uz leju pa serpantīnu brauca tikpat lēni kā uz augšu, tikai pašās beigās, pēc tam , kad pabraucām garām vienai avārijas vietai, šamais satrakojās un sāka dot virsū. Bet viss beidzās labi. Soratā protams iepirkām rumu un vakars pagāja saviesīgās sarunās….

Juris

21. augusts
Rīts pagāja ražīgi.
 Brokastis, pēc tam veļas mazgāšana un žāvēšana pagalmā uz novilktā virvē. 
Tālāk paredzēts Interneta apmeklējums un tikties ar Eduardo, lai norunātu visu par kāpšanu Ančahumā. 
Viss iet gludi, līdz Eduardo vienā brīdī atzīstas, ka šogad Ančahumā neviens vēl nav uzkāpis, jo augšā esot lielas, vaļējas plaisas, jo pavasarī esot maz snidzis. 

Tas mums ir negaidīts pārsteigums un nedaudz saplok garīgais.
 Esam pārliecināti, ka Eduardo sākumā to neteica tāpēc, ka domāja, - kāpēc gan nesavākt gringo naudu.
 Bet sarunas gaitā, redzot, ka kaut ko saprotam, un trekingu arī pieveicām 5 dienās, plānoto 6-7 dienu vietā, izlēma mums pateikt par situāciju tur augšā , lai vēlāk nebūtu vilšanās , ka netiekam virsotnē. 
Pēc neilgām pārrunām pieņemam lēmumu, ka nav ko daudz kavēties, tiklīdz drēbes būs sausas, tā braucam atpakaļ uz La Pazu un organizējam kāpšanu Potosi, kurš arī ir virs 6000 m. 
Nākošajā dienā tas mums arī izdevās. 
Šoreiz nebraucām ar taxi, kā šurp, bet ar vietējo satiksmes mikriņu, kas ir samērā ērts. 

Cenu starpība graujoša 100$ taksī pret 34B$ ($6) busiņā, kauns pat atzīties.
Busā lasām grāmatas, pa ceļam gadās kaut kādi vietējo svētki un līdz ar to izveidojies sastrēgums. Cilvēki tautas tērpos dejo , spēlē mūziku un visi tusē.

.

 Līdz ar tumsu esam La Pazā, paņemam taksi un atgriežamies La Casona viesnīcā. 
Esam jau ar visu apraduši, tāpēc pavazājamies pa ielām un apēdam ceptu cāli vietējo ēstuvē. 
Vakarā nedaudz rumu un gulēt. Juris. 

22.augusts. 

Pa nakti guļam it kā bez elpas, tādēļ nolemjam izvākties no La Casonas, jo tur pilnīgi nav ventilācijas. Hotelis is pārbūvēta viduslaiku ēka pilnīgi bez logiem uz ārpusi. 

  Atrodam vietu Fuentes viesnīcā, kur par 210B$ ($33) mums ierāda normālu istabu.
 Kantorī Hemšu Potosi (vai kaut kā tamlīdzīgi) salīgstam kāpienu virsotnē Huayna Potosi  2 dienās par 910 B$(145$)  katram. Izbraukšana jau nākamajā rītā. 
Vēlāk ejam pa pilsētu uz leju uz argentīniešu restorānu pusdienās, kas slavens ar labiem gaļas ēdieniem.
Labs ir gan jērs gan „bifs”.
Interesanti ka pilsēta "lejas" virzienā kļūst aizvien "biezāka , kas gan izsakidrojams ar klimatu , jo pie argentīniešu restorāna jau aug palmas. Augšā mūsu galā ir gandrīz pie sala. 
 Vakarā klīstam pa ielām mūsu kvartālā un apēdam cāli , nu jau mūsu iecienītajā vietējo ēstuvē "Pie kristiešiem". 

Tas nav oficiālais nosaukums - esam tā iesaukušī to dēl reliģiskajiem plakātiem un alkohola trūkuma.
Jāatzīst ka citur tuvumā nekas nav tik labs cepts cālis kā šeit.  
Vēl Juris piedalās anti – abortu demonstrācijā, pa daļai aiz politiskās pārliecības J, pa daļai tāpēc, lai dabūtu Bolīvijas karodziņu Initai.

 Sančo 

23.augusts
Šorīt pamodāmies samērā labi gulējuši, jo šaja lētajā hotelī ir gaiss. Kalnā kāpšanas mantas jau sakrāmētas iepriekšējā vakarā, tā ka tikai japaēd brokastis un 9 jabūt birojā. Ierodoties birojā, valda nesteidzīga rosība. Izcelas viens neliels džeks ar lakatu galvā, ko mes sakumā iesaucam par ‘Nīgro’. Velak izradas, ka tas ir mūsu abu gids – Hermanis. Kamēr šamais staigā ar lakatu, tikmer izskatas pec baltā, bet , kad lakatu noņem, tad atklājas pilnīgi ogļu melni mati, un kad negrib lai tūristi saprot , tad ar citiem gidiem runā vietejā valodā – tomēr indiānis.
Pēc tradicionālās čammāšanās pienāk businš un mēs braucam uz citu vietu, kur ir noliktava inventāram. Man nepieciešami tikai plastmasas alpinistu zābaki. Ar mums kopā brauc 3 vietejie un divi Kanadas varžēdāji ar kuriem patērzejam. Pēc ~2 stundu brauciena ierodamies bāzes mājiņā no kuras jāsāk iet kalnos. Ir ari citi turisti, kas izvēlējušies iet 3 dienās. Mēs uzskatām , ka esam labi aklimatizējušies, tapec planojam uzkāpt Potosi 2 dienās. Pēc pusdienu ieturēšanas sākas mūsu gājiens uz bāzes nometni, no kurienes nākoša naktī jākāpj uz virsotni. Pavisam ir tris bāzes nometnes, mūsējā ir visaugstāk -5300m. Nometni sasniedzam ~ pēc 3 stundu kēpiena. Mūsu būdā jau priekšā ir 3 angļi un 3 franči, tie ir ņēmuši 3 dienu maršrutu. Nakšnošana

notiek 2 stavos. Mēs ar Sanco un 3 vietejie no La Pazas uz grīdas, franči un angļi jau ieņēmuši augšējo lavu virs mums. Gidi iedod mums vakariņas, noinstrue par kāpienu, ja kāds jūtas slikti, vai sāp galva iesaka neiet, jo kļūs vēl sliktāk. Un novēl labu nakti – kādu nakti no 19 lidz 12.30. Vēl es izgāju pēc vakariņām uzpīpēt, mūsu gids to pamanīja un arī gribēja, es viņu uzcienāju ar savu Marlboro, par ko viņš bija baigā sajusmā, dūmu aizoduši saradās arī pārējie gidi, un es viņus visus sacienāju un atdevu savu pusi paciņu viņiem, jo man bija divas. Tie bija sajusmā. Vairāk nekas īpašs nebija, visi sāka diezgan ātri šnākt. Vēl pieminēšanas vērta ir tualete, kurai sēžama vieta atrodas piemīsta leduskalna augšā, ja sēžot mīž, jauzmanas, lai nepielīst zābaki.

Juris.

24. augusts.

    Pamodos ~23.30 un sāku gaidīt , kad būs jāceļas. Sančo arī knosās. Beidzot laiks ir klāt. Laukā snieg. Domājam, ka gājiens tiks atlikts, bet gidi saka, ka laiks slikts , bet mēģināsim. Visi saģērbjas, nedaudz iestiprinās ar tēju. Mēs izēdam savu ķīseli. Pēc tam notiek ekipējuma sakārtošana, piestiprinām koškas, kuras man pēc tam vairākkārtīgi atkabinās, liekam sistēmas,  un katra grupiņa pa 2 vai 3 sakabinās sasaitē ar savu gidu, uzliek ķiveres un ieslēdz lukturīšus. Gājiens var sākties, ir 1. 30. Mums jāuzkāpj pa vertikāli ~800 m, lai sasniegtu virsotni. Ejot pārņem visādākās sajūtas, sākot no reiboņiem un spēku izsīkuma pārmaiņus ar pacēluma un enerģijas pieplūduma brīžiem. Uz virsotni ejam 6 stundas. Vienā vietā pēc pāris stundu gājuma grupas savācas kopā un gidi apspriežas vai tādā sniegā iet tālāk, jo nevar redzēt plaisas. Beidzot tiek pieņemts lēmums, ka nav tik tik traki un kāpiens turpinās. Laiku pa laikam gidi apspriežas indiāņu valodā, kad negrib , lai saprotam. Pa laikam dzirdam , ka kādam ir švaki, dzirdam arī, ka no citām nometnēm kāpēji griežas atpakaļ. Drīz arī pirmā vertikālā siena, kur jācērtas ar koškām un ļeduri. Es pa ceļam nosūkāju savu zaļo kokas konfekti, ko nopirkām kokas muzejā. Neesmu pārliecināts vai tai ir kāds efekts. Pēc sešu stundu kāpiena sajūtu, ka virsotne ir tuvu, nedaudz var sākt arī redzēt. Mēs ar Sančo un Hermani turamies braši un virsotnē esam pirmie, ko tur slēpt, par to arī liels gandarījums. Virsotnei tuvojoties man pazūd viss nogurums un pārņem baigā sajūsma. Izvelku savu līdzpaņemto karogu, fotogrāfējam viens otru, Hermanis mūs abus

kopā. Bet drīz arī jātinās atpakaļ, jo tur nav daudz vietas un citas grupas arī nāk. Pēc mums nākošie ir franči. No mūsu nometnes tomēr beigās uzkāpa visi. Sākas atpakaļ ceļš, kas nav vieglāks. Gaismā arī var redzēt pa kādiem sūdiem esam līduši, šauras korītes, stāvas ledus sienas, tiltiņš pāri plaisām u.tml. Vienā vietā Hermans sāk kaut ko bļaustīties, jo pēc viņa domām kaut ko nepareizi darām, bet viss beidzās labi. Vēlāk cik saprotu , tā kļūda bija tā, ka pārāk ilgi uzturējāmies zem kaut kādiem akmeņiem, ko citas grupas virs mums varēja uzgāzt mums virsū. Arī nometnē , no kuras sākām iet esam pirmie, ~11plkst. Savācam savas mantas , iedzeram tēju un duram pavisam lejā. Viss baigi piesnidzis, kur vakar bija plika akmens takaa, tagad viss sniegā, bet ~pēc divām stundām esam sākuma bāzē. Noguruši, pa pusei izmirkuši, līdz ar to arī drīz piezogās vēsums. Pēc laika gidi mūs pabaro ar zupām, tējām un kaut kādu otro, jāgaida transports , kas aizvedīs uz La Pazu. Bet ar to piedzīvojumi nebeidzas. Sniega dēļ busi nevar līdz mums atbraukt, tāpēc jāņem somas un jāiet uz vietu , kur busi iestrēguši (20 min.). Sakāpjam busos, vispirms notiek Bolīvijas cienīgi manevri kamēr busu dabū ar purnu pareizajā virzienā. Mūsu šoferis šķiet tiesības ir nopircis. Ar ventilācijas sistēmu vispār nemāk rīkoties. Labāk visu izslēdz, attaisa logu, neskatoties uzto , ka pasažieri ir nosaluši, it īpāsi vien britu meitene, un aizsvīdušos logus tīra ar spēļu lācīšiem. Bet tas neturpinās ilgi, jo kaut kas nav kārtībā ar dzesēšanas sistēmu , un pēc pāris reižu ūdens uzliešanas busiņš apstājas pavisam un mēs iestrēgstam uz 3 stundām, kamēr pēc daudzkārtējas zvanīšanās mums atbrauc pakaļ cits. Labākais kuriozs bija , tas, ka mūsu anglis mēģināja izteikt pa telefonu kaut kādas pretenzijas šai kompānijai, bet saņēma atbildi, ka paši vainīgi – nevajadzēja kāpt tieši šinī busā, bija taču arī citi.

Beidzot laimīgi nokļūstot La Pazā mūs interesēja tikai 3 lietas, - rums, citrons un krūzīte, jo bijām laimīgi atstājuši mazo somu bāzē. Bet šo atribūtu meklēšana ievilkās vēl uz kādu stundu. Es Sančo teicu, ja tā turpināsies , tad drīz jau būs „sutka” kopš staigājam. Bet viss beidzās laimīgi. Rums ātri darīja savu. Saskandinājām par Huiņa Potosi pieveikšanu, bišķi papļurkstējām un drīz jau acis vērās ciet. Gulējām baigi labi.

Juris

25. augusts.  

Pamostamies pie ruma pudeles un jubilāram pa godu sākam rītu ar vienu maziņo!   Šodien ir svētdiena, tā ka pilsēta ir pa pusei ciet. Uz galvenās ielas ir balagāni kur sākam iepirkt dāvanas. Nopērkam pa kokosriekstam , no kura izdzeram sulu un vazājamies pa pilsētu. Mērķis ir sagaidīt plkst. 19, kad būs mūsu autobuss uz Ujuni. Pilsēta sēž tādā kā milzu gravā un uz to augšējām malām atrodas El Alto kuras pakalni ir apsniguši, bet centrā ar palmām ir itin silti. Apēdam pusdienās „kristiešu ”cāli, samaksājuši par hoteli, ņeman taksi uz autoostu (15B$). Tur mūs sagaida kārtējais pārsteigums, jo sniega dēļ kaut kur pa ceļam , autobuss ir atcelts. Mēs momentā ķeram taksi atpakaļ uz aģentūru MAYA un Viktorija tur laimīgā kārtā vēl ir. Viņa mums dabū biļetes uz lidmašīnu par 510 B$ katram plus vēl pasūta Hujņa Potosi kalna bildes. Hotelī turpinām dzert un aizmiegam ar mērķi piecelties plkst 4.30. Pirms tam vēl paēdām un iedzērām indiešu/ japāņu apvienotajā krogā, kas bija diezgan ciešams.  

Sančo.                 

26.augusts

 Pamostamies abi no interesantiem sapņiem. Kamēr sataisāmies ir 5:45. Hotelis ir galīgi tumšs un izrādās , ka ārējie vārti arī ir aizslēgti. Juris tos atmūķē un tad parādās arī mūsu hoteļa darbiniece. Atvainojamies un sakām, ka mums jāsteidzas uz lidmašīnu. Šī vēl kaut ko purpina, bet mēs jau diedzam pa ielu prom. Pamodinām uz Sarangata ielas taksistu un tas mūs par 50B$ vedīs uz lidostu. Lai gan piesaku , ka mums vajag militāro lidostu viņš mūs mēģina vest uz starptautisko. Laicīgi to pamanām un aizķļūstam uz militāro bāzi. Man somā ir gāzes balons prīmusam, un ir bail ka militāristi to atradīs un mani arestēs jeb tas eksplodēs gaisā. Paldies dievam nav nekādas drošības pārbaudes bagāžai, tikai pasažierus izkrata. Lidmašīnā mums iedod maizītes un kafiju un pēc 1,5 stundām esam Ujuni.  Laižoties lejā var redzēt pēdas uz sālsezera. Ārā ir auksts, kopā ar dažiem vietējiem braucam taksī uz viesnīcu Girasol. Tur paēdam brokastis par 50B$. Brokastu zālē ir arī kāda bļaustīga meitene, kas izrādās ir francūziete un sabojā labo iespaidu, ko varžēdāji līdz šim uz mums atstājuši. Viņa rādās neprot ne vārda spāniski un ir staigājoša traģēdija. Mēs esam laimīgi , kad tiekam prom neiedevuši viņai latviešu tradicionālo ēdienu recepti. Ejam pa galveno ielu uz vilciena staciju un novērtējam, ka ciems ir visai piemērots dzīvošanai, bet tikai tādiem skarbiem ar izturību, mīkstie droši vien šo vietu neizvēlas. Ir daudz tūristu un tie pārsvarā dodas standarta 2-3 dienu maršrutos ar džipu pa sāls

tuksnesi un skatīties flamingo. Sameklējam kantori, kas mūs ir gatavs aizvest uz Ollague vulkānu par 170$ un atpakaļ vedot nobrauks gar flamingo un tas prieks maksās 220$. Nopērkam 12 l ūdeni (šajā apvidū ir sauss, nav upes un strauti) un vecu Lexus džipu braucam ārā.  Piepilsēta ir apbrīnojami piemēslota (ar plastmasas maisiņiem, laikam vējš kaut kā sanes). Juris pārsvarā guļ kā mazs bērns. Pa laikam pa logu var redzēt vikunjas – tās izskatās tādas kā stirnu un lamu krustojums. Vēl braucam garām tādām kā traku mākslinieku māla kompozīcijām, kas īstenībā ir veca lavas straume ko erodējis vējš un ūdens. Tālumā redzam mūsu kūpošo vulkānu. Pēc ~3 stundu brauciena esam klāt un šoferis mūs vēl paved kādu gabalu uz augšu pa veco, pamesto sēra raktuvju ceļu. Tālāk noslēpjam liekās mantas un duram pa ceļu apmēram 2,5 stundas uz augšu. Jau esmam gatavi celt telti aukstā vējā uz ceļa, kad priekšā atklājas raktuvju darbinieku budu drupas. Vienā tādā arī uzceļam savu telti. Juris ir kritis azartā vākt malku un kurināt ugunskuru, bet man gatavojot vakariņas piemetās skarbais krampis. Vakara skats uz kalniem ir varens, bet to izbauda tikai Juris, jo es mokoties ar krampi aizmiegu guļammaisā.

Sančo

27. augusts

Naktī vējš norimās un gulējām samērā labi, ja neskaita , ka man bija pustukšs paklājiņš un uz rīta pusi sāka spiest sāni. Piecēlāmies ~6.30. Apēdām ķīseļa uzlējumu, telti un liekās mantas atstājām savā drupu cietoksnī. Līdzi paņēmām tikai drēbes, katrs pa 2l ūdens un katram 2 šokolādes batoniņi. 7.30 sākām soļot uz vulkānu. Sākumā gājām pa veco sēra raktuvju ceļu un pēc pirmās stundas bijām pacēlušies 300m pa vertikāli. Pēc vēl pusstundas vecais ceļš beidzās un mēs nu jau gan Čīles pusē sākām iet pa sēra un akmeņu nobirām uz augšu dūmu virzienā. Pēc neilga laika iekūlāmies ķezā, jo nobiras bija tikai plānā kārtiņā, bet zem tām ledus, pa kurām neuzmanīgi ejot varēja nobraukt dažus desmitus metrus zemāk uz tādu , kā plauktu un lai dabūtu

asiņainas rokas jau pietiktu. Kaut kā lēnu garu tikām pāri šai nogāzei uz stabilāku vietu un sākām iet vertikāli uz augšu pa sniegu, tur varēja iecirst kājas. Jo augstāk, jo augstums vairāk atņem spēkus. Pēc kādas stundas sniegs pārgāja ledū, un šis virziens mums bez koškām un ļedura kļuva bezcerīgs. Pēc neilgām pārdomām noskatījām jaunu ceļu. Bija jāpakāpjas nedaudz atpakaļ, kur nav ledus, bet akmeņainas nobiras, un pa tām turpinājām dūmu virzienā. Uz katru soli nobirās, pussolis noslīd atpakaļ. Jāuzmanās arī lai apakšējam neuzripo kāds akmens. Tā kaut kā pūsdami elsdami aizlīdām līdz klintīm, kas bija augšā. Augstums tur bija vismaz 5500m. nedaudz parāpāmies pa klinšu kuluāru vēl uz augšu, tad traverss pa akmeņiem uz labo pusi dūmu virzienā un tur nonācām uz takas, tā laikam ved uz vulkānu kaut kur no Čīles puses. Šis vulkāns nemaz nav tāds – ar vienu krāteri vidū. Vispirms nonācām pie krātera, kurš nav aktīvs, tam paejam garām un drīz jau mūsu vulkāns ir sasniegts. Esam uz klints malas no kuras veļas pēc sēra smakojoši dūmi. Kārtējais mērķis sasniegts. Domājam , ka esam ~5700 m augstumā. Notiesājam šokolādes batoniņus un sākam atpakaļ ceļu plkst~13. No nometnes līdz vulkānam pagāja ~5 stundas. Atpakaļ ceļā katrā ziņā gribam izvairīties no ledāja, tāpēc ejam pa akmeņainām nobirām nedaudz zemākā traversā , nekā šurp nākot. Pēc ~ stundas esam (plkst.14.) esam uz vecās sēra raktuvju trases. Un ~15 esam pie savas nometnes. Vienā brīdī pielavījās bažas, ka mūsu telts ir nozagta, jo no augšas kaut kā nevarējām ieraudzīt. Bet telts tomēr bija. Prieks par paveikto. Tā kā vakars vēl garš, tad nesteidzīgi pasildāmies saulītē, pažāvējam zeķes un zābakus, kas pēc iešanas pa sniegu kļuvuši mitri. Es esmu aizrāvies ar domu kurināt ugunskuru un no tādiem maziem krūmeļiem vācu malku. Kad saule sāk rietēt un paliek vēss, izvārām mūsu pēdējo sauso paiku un tēju, iekurinām ugunskuru un līdz tumsiņai pļāpājam par šo un to. Vēl pirms gulēt iešanas uzstādām fotoaparātu uz akmens un uztaisām vienu retajām komandas kopbildēm, jo šis mums pēdējais vakars Bolīvijas kalnos.

Juris

28. augusts

Pēdējā nakts teltī. Piecēlāmies ~6.30. Brokastīs palikušas divas tējas paciņas, cukurs un Integrāļi – tā sauc sausus, diētiskus cepumus. Iepriekšējā vakarā šoferis ir sazvanīts (caur satelītu) un gaidāms lejā ap 11.30. Mums līdz lejai ejama ~ 1,5 stundas. Tā kā laika daudz. Lēnu garu sapakojamies un sākam iet. Ejot lejā labi redzami divi putekļu mākoņi, kas tuvojas viens otram pretī. Tie ir divi džipi. Viens nāk no Bolīvijas puses, otrs no Čīles, pa bezceļa apstākļiem. Abi autiņi satiekas, apstājas un pēc neilga brīža aizbrauc katrs savā virzienā atpakaļ. Čīles virzienā braucošais brauc lēnāk pa bezceļu. Mēs apsēžamies un novērojam. Spriežam, ka tie ir vai nu robežsargi vai kokas kontrabandisti. Vēlāk izstāstot to mūsu šoferim, tas apstiprina, ka tie ir kontrabandisti – „narkotrafikantes”.  Noejot līdz norunātajai satikšanās vietai ar šoferi, laika vēl ir daudz, tāpēc žāvējam apavus, zeķes. Sančo izmantojot lieko ūdeni arī katliņā vāra un mazgā savas zeķes, pēc tam viņš vāra otrreiz un skalo. Visbeidzot viņš ar skalojamo ziepjūdeni sāk mazgāt kājas. Man šitā tīrība jau sāk

uztraukt, bet visbeidzot viņš liek arī man nomazgāt kājas ar atlikušo ziepjūdeni, es mēģinu atrunāties, bet viņš man vienkārši uzlej to ūdeni uz kājām. Pēc neilga laika netipiski precīzi arī šoferis ir klāt. Tālāk ceļš pa pus tuksnešainu apvidu ved uz sāls ezeru, kur mitinās flamingo. Vērojam, fotografējam, tie nemaz nebaidās. Bet pie viena no sālsezeriem ir mazs hotelītis un ēstuve. Mūsu tukšie vēderi vairāk velk uz to. Tur apēdam baigi garšīgo vistas porciju, mums gan ir aizdomas, ka tas ir flamingo, jo nav kauli. Tālāk braucam uz Ujuni pa ceļam apstājoties un pafotografējot. Pāris vietās ir interesanti iežu veidojumi- izskatās it kā kāds milzis ar rokām būtu saspaidījis un izmētājis māla pļeckas. Pa ceļam mūsu šoferis uzņem kādu pasažieri, tas izvelk maisiņu ar kokas lapām un abi divi tikai gremo. Vēl apstājāmies tādā kā jaunā, samērā glītā miestā, kā vēlāk izrādās, tas ir nesen uzcelts, jo vietā kur šie cilvēki iepriekš dzīvojuši ir atklātas raktuves un tāpēc šie pārcelti uz jauno miestu. Ap 17 esam atpakaļ Ujuni un pirmais ko izdarām , nopērkam vienas dienas ekskursiju pa sāls tuksnesi. Nākošais ir rums, kurš mums šķiet „krutka”, bet jādzer vienalga. Vēl nopērkam lidmašīnas biļetes atpakaļ uz La Pazu, ātrāk , kā uz piektdienu nevar dabūt. Dzeram rumu , skatamies filmu ‘Kurjers’ un aizmiegam.

29. augusts

Šodien esam nopirkuši dienas ekskursiju pa Ujuni apkārtni. Sakums paredzēts 10. Pirms tam paēdam pie dzelzceļa stacijas brokastis.  Tad gaidām savu džipu pie Doņas kantora. Esam ievērojuši, ka šeit visu menedžē sievietes, bet veči izpilda. Mūsu ekskursiju vada forš vietējais vecītis vārdā Domingo. Bez mums džipā ir vecāks argentīniešu pāris un divi jauni spāņi. Pirmais apskates objekts ir vecu vilcienu kapsēta, kurā ir sarūsējušas tvaika lokomotīves. Te kādreiz tās tikušas remontētas un situācijai mainoties tā arī palikušas. Tālāk braucam uz Ujuni sālsezeru, tas ir 12 000 m2 liels. Ezera sākuma daļaā atļauts vietējam indiāņu kooperatīvam iegūt sāli, tālāk ir rezervāts. Pie sālsieguves paķēmojamies , uztaisām dažas klasiskās bildes.  Domingo ik pa laikam apstājas , kaut ko pastāsta , tad dod laiku pafotografēt. Mēs runājam, ka vienas dienas garumā tād organizēta ekskursija ir lietderīga, lai saprastu, cik labi ir vieniem pašiem ceļot. Bet 2 vai 3 dienu garumā tas pamatīgi piegriestos un pēc manām domām mūsu gadījumā vainīgie varētu būt abi spāņi.

Tālāk ceļš ~90 km garumā ved uz Zivju salu, jeb vietējā valodā- Inchasu. Zivju sala tāpēc , ka no tālienes tās atspulgs sālsezerā atgādina zivs formu. Uz salas aug lieli, līdz 10 m gari, 100-gadīgi kaktusi. Mūsu samaitātā iztēlē tie atgādina tādus kā lielus p…. Aizbraucot uz salu Domingo mums saklāj galdu un pabaro ar lamas gaļu un tādiem vietējiem griķiem (quinoa), kādus Sančo arī ir iepircis priekš sievas, esot briesmīgi veselīgi. Pēc maltītes stundu laika apskatīt salu, labums tāds ka atkal var izkustināt kājas. Fotogrāfējam lielos „bimbuļus” (kaktusus) un pārejam salai pāri un pēc tam pa sālsezeru apkārt. Vispār apkārtne atgādina tādu lielu aizsalušu ezeru pavasara pusē. Sajūta tāda, ka tūlīt būs jāsāk bļitkot. Atpakaļ ceļa vēl apskatamies vienu no sāls viesnīcām, kas tagad funkcionē tikai kā apskates objekts. Pirmkārt no decembra – februārim ezers applūst ar ūdeni, kas apgrūtina viesnīcu uzturēt un otrkārt vietējie esot sūdzējušies, ka no viesnīcām tiek piegružota apkārtne. Interesanti, ka ezeram applūstot, katru gadu izveidojas jauna sāls kārta. Ķieģelīšos, ko izzāģē no ezera, lai uzbūvētu tuvējās ēkas, var redzēt ikgadējos sāls slāņus, līdzīgi , kā kokam gadskārtas. Vēl aplūkojam tādus burbuļojošus avotus, kas izlauzušies ezeram virspusē. Kaut kur no kalniem ezerā ietek upe, ūdens plūst zem sāls slāņiem, bet vietām tas izlauzas virspusē un tā veidojas šie avoti. Protams atkal nenormāli veselīgi esot, Tāpēc Sančo novelk botu un zeķi un iebāž tādā kāju, jo kalnos esot atspiests viens pirksts. Ap 17 esam Ujuni. Tā kā Domingo mums likaās sakarīgas vecis , iedodam viņām tipu -50B$. Atlikusī vakara daļa tiek aizpildīta ar Rumu. Vispirms tiek izdzerts iepriekš atlikusī krutka, tad vakariņas vietējo iecienītā ēstuvē, kur ārpusē uz ielas cep lamas un vistas. Labi, garšīgi un lēti. Šeit esam vienīgie „gringo”. Pēc vakariņām nopērkam rumu, kur sabiedrībā beidzam pēdējo vakaru Ujuni.

Ar to arī dienasgrāmatas ieraksti beidzas. Tālāk ceļš mūs veda arvien dziļāk atpakaļ civilizācijā. Bija jau vēl notikumi un piedzīvojumi…. Miami,  pļutka, katram savas mājupceļš. Bet neviens vairs negribēja rakstīt.

Juris