Mērķis. Apmeklēt brāļu republiku un uzkāpt pāris virsotnēs.
No 13. augusta līdz 29. augustam 2015
Avio uz Dušanbe. Tad $200 transports uz Alaudin alpīnistu nometni.
Plāns.
Fanu kalnu virsotnes kurās varētu kāpt
Atskaites dienasgrāmata
----------------------------------------------------------------------------------------------------
13. augusts.
Pēc vietējā laika ~2.40 no rīta ierodamies Dušanbe. Kādu stundu stāvam rindā
pēc vīzām, bet tik un tā tiekam pēdējie. Kamēr stāvam rindā, mūsu aģents
Sorbons jau zvana un saka , ka mūs sagaidīs “ģevočka” ar “tabļičku”. Tā arī ir
– mūs sagaida šoferis un meitene ar zelta zobiem. Labs serviss. Tālāk braucam
uz veikalu iepirkt paiku un pa ceļam paēst brokastis. Sākumā uz ceļa baigais
sastrēgums, tas kaut kāda tuneļa remonta dēļ. Jābrauc apmēram 5 stundas. Vienā
miestā paēdam labas brokastis, ir garšīga gaļa un vietējās vīnogas, kurām vēlāk
var izrādīties sekas šķidrā veidā. Pa ceļam mēģinām gulēt, bet pamostamies no
nenormālas kratīšanās, jo mūsu šoferis ar vienu citu džigitu iet uz gonkām. Tā
snauduļodami un pa laikam apstājoties, lai nopirktu alu, kas garšo mūsu
pavadonei, nonākam vienā ciemā, kurā savācam Sorbonu, nopērkam burtnīcu un
Sančo atbalsta Megafonu ar SIM kartes iegādi. Tālāk jau sākas galīgi lēnais
kalnu ceļš caur pāris kišlakiem un tagad jau alu dzer visi trīs mūsu pavadoņi,
arī šoferis. Pēc kādas stundas esam bāzē , kur iepazīstamies ar Aleksandru. Šo
to parunājam par maršrutiem. Mani viens mežsargs,
kuram briesmīgi patīk
latvieši jau uzaicināja pie sevis kaut kad. Te bāzē ir ēdnīca ar skaistiem
kokgriezuma griestiem un durvīm. Tikai žēl, ka tie pienagloti ar naglām no
ārpuses. Mēs daudz nekavējamies un mūsu mājiņas klozetē atdzesējam Colu un
ķeramies pie lietas. Pļāpājam , kamēr uznāk miegs un pamodina mūs Aleksandrs ,
kad ir jau tumšs un jāiet vakariņās. Elektrība bāzē ir 2 stundas: no 20 līdz
22. kad izslēdz elektrību , tad arī aizmiegu. Rīt taisīsim vienas dienas aklimatizācijas
gājienu. Pagaidām esam matračnieki.
Juris
14. augusts.
Pamostamies savā otrā stāva istabiņā ap kādiem
astoņiem. Ir saulaina diena un mums paredzēts aklimatizācijas gājiens.
Brokastīs Ģiļa uzcepusi olas ar tomātiem
, ko ēdam ar krievu sinepēm. Pļavā kārtojas vēl kāda grupa, kura nakti ir
pavadījusi teltīs. Blenžam uz viņu meitenēm un jūtamies kā matračnieki. Mūsu
mājas apakšstāvā ir 4 sievietes, - tukla amerikāniete, kaut kāda vāciete, vietējā un viena krievene.
Brokastīs drusku parunājamies ar krieveni no Pēterburgas. Izrādās itin sakarīga
un pat atvainojas par savas valsts politiku.
Pēc brokastīm samaksājam Sašam par tranzītu
200$ un 48$ par divām naktīm istabiņā. Vēl jāpērk kaut kādas mežinieku
atļaujas. Mežsargi gan šeit laikam nodarbojas tikai ar arču izciršanu, jo īsta
|
Alaudin ezeri |
meža šeit nav.
Pirmo izgājienu veicam uz Alaudina ezeriem no
kuriem apakšējo sasniedzam pēc kādām 20 minūtēm. Ezeri ir vismaz četri skaisti
zilā krāsā . Visu izpētījuši nākam atpakaļ uz nometni. Tur nekas daudz nav
mainījies, transportam, kam no rīta bija jābrauc uz Dušanbe, - vēl nav
izkustējies. Saša mums uzzīmē karti, kā iet uz Laudin Ložnij, - pāreja kas ir
mūsu šodienas galvenais mērķis. It kā jau taka vienkārša, bet pie ganu būdām
tomēr aizraujam pa taisno nepareizi. Veiksmīgi gan beigās ieraugām īsto taku uz pāreju kas izskatās kā maizes klaips. Kopā
kāpiens uz augšu aizņem 3 stundas. Augšā ir zona un mēs izmēģinām mobilos
sakarus. Jurim izdodas saņemt īsziņas, bet aizsūtīt nē. Izdodas arī zvans. Man
sākumā nekas neiet, bet vēlāk Megafon Točikistan datu pieslēgums aiziet un
iebirst e-maili. Uz leju ejot notiek
cīņa ar nikniem ganu suņiem, kurā mums veiksmīgi atgaiņājoties ar nūjām izdodas
atkāpties. Pēc 1,5 stundu gājiena lejup sasniedzam nometni. Izdzeram atlikušo
rumu ar Colu, kas mums dzesējas tualetes
|
Skats atpkaļ uz mūsu Vertikaļ Alaudin mājām no takas kas iet uz Laudin |
ūdens rezervuārā. Sarunājam ar Sašu,
ka mums atvedīs konjaku. Vakariņās parādījusies jauna vāciešu kompānija.
Vienojamies par saviem priekšstatiem par vāciešiem , līdz viena vācu meitene
ierunājas pa krieviski. Izrādās , ka šī ir slēpošanas instruktore Austrijā. Pēc
vakariņām viņa Jurim prasa vai varot izmantot mūsu silto dušu, Juris jau
sapriecājas, tomēr uz dušu viņa ierodas kopā ar vanniņu un vīrieti. Aizmiegam
ar pārliecību, ka vācieši vienmēr pieviļ.
Sančo
15. augusts.
Šodien arī pieceļamies pēc 7, bet atšķirībā no
citiem rītiem sākam šķirot mantas ,ko ņemt līdzi, ko atstāt noliktavā.
Paredzēts iet divu dienu gājiens uz Kuļikalona ezeriem. Mēs tos nodēvējam par
|
Čaihans |
Kuļikovsku ezeriem. Brokastīs kārtējais olu sacepums ar sinepēm un piparu
mērci. Pēc tam nododam Sašam mantas un 9.40 dodamies ceļā. Līdz Alaudin Ložnij
tas pats ceļš, kas vakar. Suņi mūs šoreiz liek mierā. Viltus Alaudin sasniedzam
~3 stundās. Pēc 50 minūtēm jau sasniedzam arī Alaudin Pāreju. No tās redzami
Kuļikovski. Šie kalni ir diezgan sausi, mūsu ūdens pudeles jau iztukšojušās,
bet neviens strauts paceļam nav gadījies. Pēc kāda laika maza tērcīte tomēr ir,
šeit arī kaut ko ieēdam un iedzeram kafiju. Sančo galīgi nepareizi vāra kafiju
– amerikosi tā darot! Viņš kafiju ber grāpī, nevis krūzē, bet beigās kopā ar
leišu sieru nav nekādas vainas. Līdz šim nevienu cilvēku neesam satikuši, līdz
pretī mums nāk vācu pārītis. Nedaudz papļāpājam un Sančo saka, ka tie esot
sakarīgi vācieši, bet es tam neticu, ņemot vērā vakardienas dušas notikumus.
Ieplakā pie Kuļikovsku ezeriem mūs sagaida vietējais puika. Mēs pēc Sašas
nostāstiem jau zinām , ka te ir čaihana un var dabūt alu, tāpēc arī puikam
sakām , lai ved mūs uz čaihanu. Tur mūs sagaida ļoti laipni un tiklīdz pasakām
savus vārdus, tā saimniekam skaidrs, ka esam no Latvijas. Mums ceļu jau ir
nolīdzinājuši iepriekšējie letiņi (Valdis, Raimonds, Baiba un citi), daudz
konjaka izdzēruši, bet kārtīgi alpīnisti esot bijuši. Mēs tiekam sēdināti uz
paklājiem, tūlīt tiek nesta tēja, salāti un plovs kā arī alus. Latvieši ir cieņā. Saimnieks izrādās
skolotājs, kur šeit
pavada vasaras. Pēc iestiprināšanās uzceļam telti un
dodamies apskatīt lielāko no Kuļikovska ezeriem, tur satiekam 3 ebrejus, kas
atnākuši no citas bāzes, kas ir aptuveni 6km no šejienes. Atgriežamies savā
nometnē, paņemam vēl pāris aliņus un gaidām vakaru.
Juris
16.augusts.
Pamostamies ap 7pie ezera. Aurojošie musulmaņi
tomēr šonakt izlēmuši mūsu galvas vēl nenogriezt. Pa nakti ap telti staigāja
ēzeļi un suņi, tomēr nofenderēt nekas nav. Seržs tomēr viesmīlīgs un
uzticams.
Saliekam telti, mantas un samaksājam. Šis par plovu un 5 Baltika aliem paņem
130 suomi. Juris saka , ka šī esot bijusi labākā nakts gulēšanai līdz šim. Es
vakarā ielasījos grāmatā, bet arī gulēju labi. Paejam kādu gabaliņu gar augšējo
ezeru tālāk no Serža apmetnes un taisām brokastīs “Lasman Biznes Meņju” , kas
izrādās tīri ēdams. Kad jau dzeram kafiju, mūs noķer vietējais mežsargs un
paņem 30 somus – meža nodeva. Pa priekšu iet franči /vācieši un mūs apdzen viņu
ēzeļi ar somām. Gājiens uz Alaudin pāreju mums padodas itin spirgts un pa
pusdienas laiku esam augšā. Tur ir atkal zona , ko izmantojam komunikācijai ar
mājiniekiem. Ejot uz lēju izrādās ūdens nav atrodams, izņemot vienu
|
Pāreja |
galīgi mazu
tērcīti pusceļa. Pie Alaudin ezeriem nonākam šīs ielejas mežsarga Ali gādībā,
un atkal kā letiņi tiekam goda vietā. Čaihonā izdzeram vietējo alu un apēdam
kazas gaļu un novērojam franču sievietes. Ali stāsta , ka sniegs šeit nokūstot
tikai maijā un jau pirmajā septembra nedēļā sezona beidzas. Lejā bāzē tiekam
atpakaļ savā istabiņā un Saša pa šo laiku mums ir sarūpējis konjaku. Piesakām ,
ka mums arī vajag vienu ēzeli līdz Mutnije nometnei, līdz kurai jāsastiepj
visas mantas- paika , virves , inventārs. Izbaudām aukstu dušu un izmazgājam
drēbes. Laiks sāk izskatīties šaubīgs, bet vietējo prognozes atšķiras.
Sančo
17. augusts
Tā kā Sašas konjaks izdzērās vakar, tad šī ir
pirmā diena bez alkohola. Pamostamies un sākam kravāt mantas- kuras pašiem
kuras ēzelim. Pasteidzoties notikumiem priekšā – mūsu ēzelim salīdzinājumā ar
citiem bija baigi maz mantas un viņš visus apdzina. Ap 8 ejam pie Diļas
brokastīs. Šoreiz brokastis sarūpētas vēl labāk, kā citas reizes. Ir olu
sacepums, pankūkas, kas izdekorētas ar dārzeņiem un
|
Zamok |
beigās vēl augļi. Sančo ēd
tikai ābolus un bumbierus, es persiku arī, tāpēc man vēlāk tāds aizdomīgs vēdrs
paliek – nospriežu, ka viņi ar Diļu ir uz vienu roku. Norēķināmies ar Sašu par
istabiņām par 3 dienām un ~9.30 sākam
iet uz Mutnije ezeriem. Rahmats ar mūsu ēzeli mūs apdzen pusceļā, un pusstundu
pirms Mutnije ezeriem jau nāk mums pretī. Somas noliktas pie liela akmens ar
tadžiku karogu. Sančo mēģina atrast kaut kādu Sašas ieteiktu labu, nomaļu
telšu vietu. Es pa to laiku nodibinu
sakarus ar vācu grupas gidu, - alponi no Dušambe.
|
Telts pie Mutnije ezera |
Pēc nometnes iekārtošanas un pusdienām sīka
tpūta. Mūs ir nedaudz pārņēmis augstums, betpaguļu un pāriet. Pēc tam ejam
pārrunāt ar vāciešu gidu, kā labāk iet izvēlētos maršrutu uz Zamok, Boļšaja
Ganza, Energija virsotnēm. Šamais mums izstāsta, kā kāpt Zamokā, bet neiesaka,
jo šogad esot daudz plaisas. Mēs nolemjam , ka rīt vienalga iesim izpētīt.
Runājot tālāk mūsu plāni mainās. Atmetam Ganzu un nolemjam uzkāpt Čimtargā.
Šamais ir atsaucīgs un uzzīmē mums shēmu, kā tur labāk nokļūt, vienīgi aizmirsām
pajautāt kā viņu sauc. Vakarā pastaigas pēc apejam apkārt Mutnij ezeram un
iefiltrējam tīru ūdeni, kas tek ārā no klintīm otrā pusē. Tur ir žīdu nometne,
pa ceļam satiekam viņu porterus. Atpakaļ nākam pa ezera otru pusi, kur pārmaiņas
pēc ir jālēkā pa akmeņiem. Tālāk vieglas vakariņas un tējiņa. Redzēs ko
rītdiena mums nesīs!
Juris
18. augusts
Pieceļamies ap 7 un ēdam olu pulveri ar
tušoni. ~8.00 esam gatavi doties izlūkgājienā uz Zamoku.
|
Gatavojot inventāru pirms izejas uz ledāja |
Vadims (tā sauc vācu
grupas gidu) vēl garām ejot piekodina , lai uzmanāmies. Tāds ir arī mūsu plāns.
Uz augšu duram tīri mundri pa sausām strautu gultnēm, kā Vadims ieteica. Tā nonākam līdz augšējām guļamvietām, kas atrodas plato virs auna pierēm un tieši
zem Zamok sienas. Tālāk mūsu ceļš vedīs pa ledāju un šeit velkam virsū visu
mūsu inventāru. Ledājs ir itin stāvs un kreisā puse nosēta ar akmeņiem, kas
krīt no Zamoka. Divi tādi mums aizlido garām. Plaisas
ir , bet viens otru drošinot
un skrūvējot ledus āķus tiekam tām pāri. Brīžiem iešana ir košku purngaliem. Tā
arī nonākam pie lielā beršrunda, kas ir ledāja augšējā daļā. Redzam iekusušas
pēdas, ko atstājuši iepriekšējie gājēji un arī tilts ir krietni pakusis. Juris
tiek ievilināts to pārbaudīt, bet nez kādēļ
viņš negrib lēkt kā Tarzāns. Attiecīgi esam sasnieguši savu augšējo
punktu un bez pamatīga riska tālāk netiekam . Veiksmīgi viens otru drošinot
tiekam lejup uz morēnu. Pirmais ledus treniņš un inventāra iemēģināšana
|
Pirmās asinis |
ir pabeigta.
Uz leju pāris reižu noejam šķērsām, bet beigās ar mīkstām kājām apmēram 18 esam
atpakaļ pie Mutnije ezeriem un savas telts. Vakariņās tušonis ar makaroniem.
Sančo
19. augusts.
|
Kāpjot uz Čimtargas pāreju |
Šīs dienas plāns ir tikt ar visām
nepieciešamajām mantām uz 4500 m augsto nakšņošanas vietu pirms Čimtarga
pārejas, lai nākošajā dienā kāptu Enerģijā. Pieceļamies pirms 7 un sākam šķirot
mantas, jo divu dienu pārtiku un kaut kādas drēbes varam atstāt pie Mutnije
ezeriem. Somas sanāk pasmagas, jo jāstiepj gan telts gan pārtika 6 dienām, gan
inventārs. Vienu virvi gan atstājam. Sākam ~ 9.15 pāri Mutniju ezera līdzenumam
pa morēnu uz augšu. Pēc kāda laika ir iespēja iet pa sniega mēli.
Ar pāris
atpūtas pauzēm ao 13. 00 nonākam tādā telšu vietā, kur nolemjam taisīt
pusdienas. Pusdienās ēdam aveņu ķīseli ar šokolādes pulveri – labais. Pa ceļam
vēl pazvanu uz mājām caur satelītu.
|
Skats uz Energiju |
Pusdienošanas vietā nolemjam pasauļot
vēderus. Līdz esam beiguši atpūsties ap 14.00 pie mums ierodas jauniešu grupa
no Maskavas tūristu kluba. Tie arī plāno rīt kāpt Enerģijā. Tālāk seko riebīgs
kāpiens pa nobirām uz augšu un ~15.00 sasniedzam vācu nometni, kur Vadims ar
savu palīgu un poteriem mūs sagaida un uzreiz piedāvā tēju. Vācieši visi pa
teltīm atpūšas vienīgi iepriekš satiktais jaunais džeks nedaudz aprunājas. Šie
esot uz augšu kāpuši piecas stundas uz leju 3 stundas. Nedaudz aprunājamies un
nolemjam kāpt vēl uz augšu un nakšņot uz pārejas. Apmēram stundu kāpiens pa
riebīgām nobirām. Pie pārejas iekārtojam nometni un redzam ka divi ir pusceļā
uz virsotni tagad vakarā, to viņi sasniedz 17.30. netālu no mums apmetas arī
Maskavas jauniešu grupa ar saviem vadītājiem. Viens jauneklis diezgan
neveiksmīgi cenšas iegrābt katliņā sasalušu sniegu un mēs viņam ierādām kā
jāsakasa sniegs ar ļeduri, vēlāk viņi mums pasaka, ka atraduši ūdens tērcīti.
Pagaidām viss, ja būs kas svarīgs pierakstīšu rīt.
|
Saulriets uz pārejas |
Juris
20.augusts.
Šodien virsotnē Enerģija ejamā diena. Virsotne
ir ~5200 m augsta. Maskavas grupa plāno sākt
kāpienu 5 no rīta- mēs, kā sanāks,
bet pēc iespējas agrāk. No telts izlīdām 6-os un redzējām, ka
|
Juris morēnas galā |
maskavieši jau
kūņojas pa morēnu. Mēs pabrokastojam, paņemam inventāru un ap 7-iem sākam iet
uz virsotni. Laiks skaidrs, bet iesākumā baigi auksts. Tā kā maskavieši liek uz
ledāju margas un kārtīgi skrūvē āķus pie ledāja sienas, mēs viņus panākam un
esam spiesti pagaidīt. Viņi jau iepriekšējā vakarā teica, ka mēs varam izmantot
viņu margas. No sākuma domājām , ka tā nebūs smuki, bet redzot situāciju uz
vietas tomēr viņu piedāvājumam piekrītam un labprāt izmantojam. Rāpjamies pa
viņu izliktajām virvēm uz augšu izmantojot žumārus. Ledus siena paliek arvien
stāvāka. Netālu no virsotnes ir pēdējās klintiņas, kad nonākam pie tām .
maskavieši jau nāk lejā. Pie klintiņām izmaināmies un pēc pāris desmit metriem
jau baudām virsotni. Tas ir izdarīts, vēl tikai jātiek lejā. Savukārt aiz mums
rāpjas krievu grupa no Pēterburgas un Ņižņijnovgorodas , ko vada baigais
spečuks, bet mums šķiet, ka viņš rīkojas pārgalvīgi, ņemot vērā, ka pārējie grupas
dalībnieki ir iesācēji un kāpj pirmo reizi (par to ir sašutis arī Saša, kad
vēlāk viņam pastāstām savus novērojumus. Tādu lielībnieku dēļ parasti cieš
citi). Tikmēr mēs jau virsotni esam izbaudījuši un ierīkojam pie klintiņām
|
Margas uz sienas |
cilpā virvi ar ko dulferēties uz leju. Tomēr vēl pagaidām un ļaujam to laipni
izmantot uz augšu nākošajiem krieviem. Iesācēji ir ļoti pateicīgi. Vienīgi viņu
vadītājs kaut ko noburkšķ. Tomēr vienu margu arī šis ir novilcis. Mēs pa savu
virvi nolaižamies līdz viņējo virvei un tālāk pa to uz leju vēl 40 m. Pēc tam
kādu gabalu ejam cērtoties ledus sienā. Tas ir nogurdinoši. Tāpēc, kad ieraugām
ledus sienai blakus esošajās klintīs cilpu , tiekam līdz tai, izveram virvi un
dulferējamies, kas ir daudz patīkamāk. Ar pāris piegājieniem tādā veidā tiekam
uz morēnas, kur jau var novilkt koškas. Tālākais jau vienkārši. Lejā uz pārejas
maskaviešu meitenes mūs sagaida ar tēju un kaltētām zivīm. Sančo viņām vēlāk
atdod amerikāņu košļenes. Veiksmīgi esam tikuši lejā līdz savai teltij. Krievi
arī viens pēc otra uzrodas, ar dažiem parunājamies un cienājam ar kafiju.
|
Virsotnes bilde |
|
Ilgais ceļš uz leju |
|
Juris ar caurumu rokā |
Iestiprinājušies , savācam mantas un turpinām ceļu pāri pārejai Čimtarga
virzienā. Bet esam spiesti mainīt plānus, jo es paslīdēju un automātiski metu
roku atpakaļ, lai atbalstītos un uzdūros uz savu ļeduri kurš bija piestiprināts
pie somas ar spico galu uz ārējo sānu. Rezultātā dabūju diezgan dziļu brūci, ko
izskatās, ka vajadzētu šūt, bet mēs to nedarīsim. Sančo man saspiež smēri un
aptin. Tagad plānu iet uz Čimtarga virsotni atmetam un ejam pa ieleju uz leju
Alo ezeru virzienā. Doma ir pēc
kādām divām dienām tikt kādā ambulancē.
Pagaidām roka uzvedas normāli. Nakšņojam jaukā pļaviņā no ir nostaigājuši kalnu
āži. Varbūt kādu ieraudzīsim.
Juris
21.augusts.
Šonakt guļam labi! Tā kā esam diezgan zemu,
tad teltij pārvalku neliekam, lai nebūtu karsti. Pieceļamies agri un izejam
nedaudz pēc septiņiem. Pirms tam gribam uzvārīt brokastis, bet izrādās pa nakti
pazudusi upe. Tā kā nekas cits neatliek, kā iet līdz ūdenim. Ejam pa baigo
miskasti – visa ieleja piegāzta ar akmeņiem, starp kuriem jāmeklē taka. Pēc
nepilnas stundas sasniedzam Alo ezeru.
|
Alo ezers |
Skaista vieta ar dzidru ūdeni, tikai pa
daudz piemēslota apkārtne. Satiekam kaut kādus vietējos matračniekus, tie saka,
ka līdz ceļam esot 5 stundu gājiens. Pie ezera taisām brokastis un veicam
mazgāšanās procedūru. Šī ir skaista ieleja, - pēc ezera upe pazūd pazemē un mēs
ejam pa nobirām vairākas stundas līdz pēkšņi no zemes izlien upe- iespaidīgi.
Šeit ēnā apmetamies uz pusdienām. No rīta man Sančo pārsēja roku, viss bija
normāli, bet nedaudz bažas ir. Ejot tālāk upe sadalās vairākās straumēs un
viens no pārbaudījumiem ir tikt pāri pa diviem slideniem kokiem, kuri pie tam
vēl kustās. Pēc neilga laika esam spiesti vēlreiz šķērsot upi balansējot uz
akmeņiem.
|
Upe kas nāk no zemes |
Tālāk jau sāk parādīties civilizācijas pazīmes un pēc neilga laiciņa
panākam izraēliešu grupu. Vietējais gids
nāk pretī apsveicināties un saka , ka viņiem esot ārsts, lai parādu roku.
Vecītis izņem no somas aptieciņu un sāk tīt vaļā medicīniskos instrumentus,
domāju, ka griezt vai šūt neļaušu. Bet šis tomēr ir lietpratējs, saka, ka šūt
esot par vēlu, paspaida notīra , saber dzeltenu pulveri , aptin un novēl , lai
vairāk neslimoju. Naudu neņem , mēs šim iedodam zupas paku. Pēc laika
sasniedzam ceļu, kur atbrauc zilais busiņš pakaļ izraēļiem. Mēs sarunājam , ka
vēlāk šis atbrauks pakaļ arī mums un pie sevis izmitinās. Bet neatbrauca, tā kā
vēl 7 km attālo ciemu Zintud nācās līdz ar tumsiņu
|
Pirmais dakteris |
sasniegt ar kājām. Šodien
esam baigi nokapājuši, varētu būt ap 30 km. Ciemā mums iet labi – sarodas
vietējie, samenedžē, lai mums atver veikalu, cilā mūsu somas un slavē, un
nozīmē ciema centrālo māju, kur mums jānakšņo. Tur saimnieks Babū mūs cienā ar
saldumiem un citiem ēdieniem, vēlāk izguldina. Sanāk arī vēl daži radi , izdzeram
šnabīti, bet pēc garās dienas jau acis pašas krīt ciet. Grūta , bet skaista
diena.
Juris
22. augusts.
|
Nakts mielasts pie Bobu |
Naktī gulējām pašvaki! Bobu nez kāpēc atstāja
ieslēgtu Iļjiča spuldzīti ārpusē, kas caur logu mums visu nakti spīdēja acīs.
Pa nakti bija arī ciema suņu kakofonija un citi kišlaka centra trokšņi. No rīta
mūs vēl pabaroja ar brokastīm un saldumiem. Mēs pateicāmies par viesmīlību un
naudu, ko viņš negribēja ņemt pabāzām zem salvetes($50). Izejot pa nama vārtiem
atklājās, ka veikals atkal ir slēgts un nupat sākās lietus. Pagājām drusku uz
augšu pa ciemu un velkam ārā savas lietus drēbes. Protams, kad esam gatavi –
lietus beidzas. Pa ceļam uz Guitan ciemu atkal ir ābeļu dārzi, no kuriem mēs
gribam , bet nevaram nozagt ābolus. Guitan kišlaks izskatās riktīgi autentisks.
Izejot tam cauri mēs
|
Guitan kišlaks |
vienu ābolu tomēr dabūjām. Šinī ielejā ūdens nav, mums nav
arī filtra, tādēl esam ar kādu 1,5 l ūdens, ko izdzeram pirms sasniedzam pāreju.Ir
karsts un man brīžiem iestājas paranoja, ka ūdens vairs nebūs. Pāri pārejai
taka aiziet traversā un tiešām arī nākamās divas ielejas ir sausas. Lejā gan
var redzēt upi un Artuč nometni. Beidzot sasniedzam ganu apmetni, kur no zemes
ārā nāk ūdens. To arī dzeram , taisām kafiju un piebeidzam vienu kondiš pienu
ar maizi. Labi ieēduši turpinām ceļu lejup uz ezeriņu un Artuč nometni. Artuč
nometnē valda tipisks tadžiku haoss. Gaidot “načaļniku”, Juris atrod vietējo
taksistu, kas viņu aizved uz slimnīcu pārsiet roku. Es palieku ar
|
Koma - |
somām un
beidzot atrodu ķīniešu/ kirgīziešu izskata sievieti, kura par 50$ ieliek mūs
“ļuks” mājiņā, kurā ir silta duša, bet jādala ar otriem kaimiņiem. Galvenajā
telpā jau notiek dzeršana pie galdiem, un es iepazīstos ar Komu (dakteris) un
Romu (saka, bankas komunikāciju specialists). Notiek ēšana un dzeršana līdz parādās Juris. Viņa
izbrauciens uz tuvējo slimnīcu bijis 2 divu stundu garumā, kuru laikā tikušas apmeklētas divas slimnīcas, vienas bēres, veikals un nopirkts benzīns
spainī. Savukārt mūsu ‘ļuks” numura
kaimiņi ar kuriem dalām vannas istabu un čaihanu – pavecāks funkcionārs, viņa
jaunā sieviņa, divi bērni, ķoša un sievas brālis ar sievu – uzaicina mūs ēst
plovu. Juris sāk ar viņiem diskutēt par Ļeņinu , Staļinu un PSRS. Vēlāk , gan izvēlamies
pavadīt laiku ar Komu, jo viņš ir sakarīgāks cilvēks. Es beigās aizbēgu un eju
mājas lasīt grāmatu, Juris tur jau dejo vietējo pļeskas un turpina dzert šnabi
ar Komu. Koma taisās kaut kur naktī doties prom ar stopiem. Vispār eksotika.
|
Artuč |
Sančo.
23. augusts.
Pēc nakts svinībām kopā ar Komu un Romu
atgriežos mūsu “ļuks” numurā un man uznāk tīrības mānija, tā kā mazgājos pats
un vēl izmazgāju kreklu. Pa nakti guļam labi, vienīgi man gulta pa īsu, nevaru
labi izstiepties. Piecēlušies sākam locīties uz ēdamtelpu, bet mūsu “ļuks”
kaimiņi mūs atkal
|
Mūsu "Ļuks" kaimiņi |
sauc pie sava brokastu galda. Mēs atkal neatsakām un ēdam ar
divas brokastis – vienas ar kaimiņiem, otras ēdamtelpā. Mūsu kaimiņi plāno iet
uz Kuļikalon ezeriem un Sančo dod viņiem kartes. Pēc tam Sančo sāk lasīt
grāmatu (telefonā) – es slaistos un sāku palikt nemierīgs, man jau sāk apnikt
tas tadžiku “Ļuks”. Beidzot ap 11 izdodas Sančo pierunāt doties ceļā, izejam ap
11.30. Pie Serjodža esam ap 14.00. Kāpiens no Artuč līdz Kuļikalon nav pārāk
grūts. Pa ceļam satiekam savus “ļuks” kaimiņus un taisām kopbildi. Ar Serjodžu
|
Atpakaļ pie Serjodž |
sveicināmies kā veci draugi un paēdam pie viņa pusdienas. Vēl te čaihanā
atrodas viens sievišķis no Maskavas, kas nošķīrusies no savas grupas un šeit
pavadījusi 4 dienas. Sančo viņu nosauc par histēriķi. Pēc neilga laika Serjodžs
viņu ved lejā , jo pašam jāiet uz skolas sapulci. Mežsargs ezeriņā ir iemetis
tīklus un sola noķert zivis, ja noķeršot, tad mums arī došot. Tā līdz tumsai
nopļāpājam , safotogrāfējam kalnus mēnesnīcā un ejam gulēt.
|
Klusā daba |
Juris
24.augusts.
Šodien paredzēts nokļūt Alaudin nometnē caur
Laudan pāreju. Serjodža nometnē vissklusu. Mežsargs tā arī nevienu zivi nav
noķēris, esot par aukstu, zivis nestaigājot. Plkst. 9 sākam kāpt. Tūristus
šodien nesatiekam, pa ceļam gadās tikai vecs gans, kas arī dzen savu ganāmpulku
lejā. Šis pastāsta , ka vilks šosezon esot noplēsis četras aitas. Līdz Laudan
Ložnij pārejai tiekam 3 stundās, tur apēdam šokolādes
|
Pēdējā pāreja |
un uzkavējamies ilgāk, jo
pārejā ir zona. Sančo mani iepazīstina
ar jaunākajām ziņām. Nospriežam, ka nekas īpašs nav noticis un varam vēl
klaiņot. Vēl kāda pusotra stunda līdz nometnei un ap 14.00 esam klāt. Arī te
klusums. Pastātam Sašam kā mums veicās, šis ielaiž mūs vecajā istabā. Sākam
mazgāties paši un mazgāt drēbes. Vēlāk Saša atnes medicīniskos pārsējus un
piederumus, tai skaitā pus pudeli šnabja un palīdz man pārsiet roku. Vakara gaitā
ar šo papļāpājam un izrādās, ka viņa vectēvs ir latviešu strēlnieks, cēlies no
Kurzemes, kas palicis Krievijā un tikai pēc II Pasaules kara viņa ģimene atkal
atgriezusies Latvijā, no tā arī viņam tas uzvārds- Kreicbergs. Bijām cerējuši
uz pusdienām, bet Diļai ir atbraukusi ciemos darba kolēģe un šīs aizgājušas
skatīties Alaudin ezerus. Mums gribas ēst, tāpēc nospriežam kāpt pie Ali, bet
pēc neilga laiciņa pretī nāk Diļa ar savu draudzeni un mēs kopā griežamies
atpakaļ. Pieēdamies līdz kaklam trīs ēdienus. Kamēr uzkavējamies ēstuvē uzrodas
viens vācietis – Stefans, grāmatvedis Ernst &Jang kompānijā. Esot apceļojis
kādas 70 valstis. Viņš sit Sančo kanti! Tāpēc es viņam pajautāju, kuras zemes
sievietes viņam vislabāk patīk. Bet Sančo pajautā kur ir viņa draudzene-
neesot! Nospriežam , ka zilais. Sančo skatās filmu telefonā, man nav ko darīt,
tāpēc vazājos pa nometni un komunicēju ar tās iemītniekiem. Kopā ar Sašu
iedarbinām ģeneratoru, es šiem ar
Sorbonu stāstu anekdotes un runājamies par vēsturi. Noskaidroju, ka Diļas
draudzene strādā slimnīcā par grāmatvedi un ir
piecu bērnu ģimenē vecākā māsa. Vēl pustumsā uzkuļas holandiešu pāri,
kas grib
|
Sorbons un Saša Kreicbergs |
nokļūt pie Alaudin ezeriem uz kempingu. Mums izdodas viņiem
ieskaidrot, ka tur ir tikai čaihana un pa tumsu lai neiet, aizies rīt. Beigās
arī viņi piekrīt un uzslien telti tepat. Beidzot man arī apnīk vazāties un eju
gulēt. Sančo jau krāc.
Juris
25. augusts.
|
Jubilārs |
Šodien mums pēdējais izgājiens kalnos, lai
savāktu mantas no Mutnije ezeriem. Jānoiet vertkāls
|
Diļas virtuve |
kilometrs uz augšu, bet bez
somām tas nav tik grūti. Šodien ir Jura dzimšanas diena, kas sākas ar
pieminēšanu no rīta un beidzas ar dzeršanu vakarā. Uz Mutnije nonākam apmēram
2,5 stundu laikā, pirmajā reizē ar visām somām tas aizņēma kādas 4 stundas. Pa
ceļam es cīnos ar Girardiju vairākas reizes. Jāvaino Diļas virtuve, jo cita
izskaidrojuma nav. Kā par brīnumu somas atrodam savā vietā un nekādi grauzēji
caurumus arī nav uztaisījuši. Ēst taisīt te augšā negribam, tāpēc naski bizojam
lejā atpakaļ uz Ali čaihanu. Ali pats tu nav, bet atrodas šņabis, kola un
plovs. Svinības var sākties pilnā sparā, laiks arī paliek arvien sliktāks. Sāk
pūst tāds vējš, ka gāž apkārt plastmasas galdu. Mums pie galdiņa pievienojas
kaut kādi ukraiņu žīdu pāris. Esot itkā studenti un Izraēlā ieceļojuši jau 20
gadus. Rietumniekus satiekot , stādās priekšā kā ebreji, vietējiem kā ukraiņi.
Attiecīgi brīžiem sajūta, ka runā ar normāliem cilvēkiem un brīžiem ar stereotipiskiem žīdu knauzeriem. Laiks sākt vākties lejup uz mājām un iesakām mūsu
jaunajiem draugiem darīt to pašu. Lejā kopā ar Sašu turpinām svinības un kad
ierodas žīdi, viņi mēģina izspiest studentu atlaidi no $12 istabiņas. Kad Saša
tam nepiekrīt un saka ka atlaides pienākas tikai vietējiem, grūtniecēm un
latviešiem, viņi kādu stundu stāv aiz
akmens un nespēj pieņemt lēmumu ko darīt tālāk. Beidzot tomēr paliek mājiņā,
kas jau bija loģisks iznākums. Vakariņās ēdam zaķi, ko nomedījis Ahmeds un
izdzēruši visu alkoholu ejam gulēt. Rīt braucam uz Dušanbe. Pa nakti uzmācās
gan alkohols, gan Girardija.
Sančo
Ar to arī kalnu piedzīvojumi beidzās un
ieraksti dienasgrāmatā ar! Tālāk sekoja brauciens, dažas dienas tadžiku civilizācijas
sasniegumu izbaudīšanā, dzīvošana “savetskij ļuks” numurā. Prezidenta – dižā
tadžiku tēva – gadsimta būvju apskatei veltītais laiks. Atgriešanās padomju
zemēs kolorītajā ikdienā. Miliči uz katra stūra, kvass un citi labumi. Paldies
Tev Tadžikistāna!
|
Gadsimta būve #5 |
|
Atpakaļ bērnībā |
|
Sievietes ar lāpstām. |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru