trešdiena, 2013. gada 9. janvāris



Bolīvija 2013 

Mērķis:

Iziet pa kalniem tā lai ir ko lielīties un uzrāpties virs 6000m.
Nopeldēties Titikaka ezerā, nogaršot sāli no Atakamas tuksneša sāls ezeriem un redzēt Dienvidamērikas lamas, kondorus, flamingo utt. Protams jāizbauda vietējā inku pēcteču kultūra un jādzer tradicionālā kokas tēja. Kopā pavadīt kādas 20 dienas.
Lielāka atšķirība no iepriekšējiem pasākumiem ka būsim bez gida , pārgājiens būs pa daļām un pašiem būs viss jāstiepj. (Precizēju ka varēs vietām noīrēt mūļus)

Kad:

Sezona ir no jūlija līdz septembra vidum.
Mans ieteikums ir no 10. augusta (ielido La Paz)  līdz 31.augustam (izlido no La Paz).

Transports:
Lido uz La Paz lidostu.
Tālāk īrē taksi vai džipu.
Vietām var arī izbraukt ar satiksmes autobusu.

Cik tas maksās:
Lidojums būs pats dārgakais izdevums.
Zeme ir viena no trūcīgakajām Dienvidamērikā un hoteļi maksā ap USD 20 naktī.
Ja negribam braukāt ar tautas autobusu tad būs jāmaksā par džipiem transportam.
Cik lasīju tad uz Huayna Potosi džips ir par $ 50 .
Uz Apolobamba grēdu varot tikt par $300 .
Pārtika ir lēta un nav paredzami izdevumi par gidiem un milzīgas summas par parka ieeju.

Plāns:
Ielido La Paz ( 3600 m augstumā)
Pirmo dienu dzer (ūdeni un tēju).
Uz pāris dienām aizbrauc pastaigāt pa Saules salu Titikaka ezerā. (aklimatizācija).
Pārbrauc un Apolobamba grēdu un iet pārgajienā kādas 6 – 10  dienas pāri 5km pārejam.
Vēl ir variants darīt līdzīgu pārgājienu pa Cordillera Real kas ir tuvāk galvaspilsētai. Tur sāk varētu no Sorato pilsētiņas un uziet sākumā divu dienu gājienā uz Laguna Glaciar, tad atpakāļ  uz Sorata un iet riņķī kalnam 7 dienas.
Tad brauc atpakaļ uz La Paz un 2 dienās kāpj Huayna Potosi (6110 m) . Tas nav tehnisks bet vajag koškas, ļeduri, sistēmas un virvi. Reku apraksts.
Kad tas ir paveikts var braukt pāris dienas uz dienvidiem kur sākas Atakamas tuksnesis ar litija sāls ezeriem.
Vēl ir variants lidot/braukt iekša uz Amazones džungļiem barot malārijas odus un piraņas. 


Riski:
Vietējiem indiāņiem patīk streikot un var iestrēgt. 
Malārija, dengue chagas un citas ekzotiskas slimības.
Augstuma aklimatizācija. 
Vietējiem patīk fenderēt.

Atskaite / Dienasgrāmata 
------------------------------------------------------------------------------------


9.-12.augusts.
Beidzot esmu saņēmies sākt rakstīt dienasgrāmatu.
Atvadījos no bērniem un devos uz Berlīnes reisu. Uz atvadām no dzimtenes vēl paņēmu 50 g. Melnā balzāma. Pēc divu stundu lidojuma biju Berlīnē. Noorientējos, ieslēdzu savu navigāciju un atradu rezervēto hoteli. Iekārtojos un pēc tam ar busu aizbraucu kaut kur centra virzienā un gribēju apēst kādu kebabu, bet turki, maitas, ar kredītkarti neļāva maksāt. Nācās braukt atpakaļ un ēst savā hotelī, jo bija jau arī vēls. Vēl tur uzkūlās viens krievs no Maskavas, diezgan plātīgs. Viņš gribēja mani pierunāt kopā doties uz centru. Tā kā rīt man agri jāceļas, tad atteicos.

Juris

10.aug.
Laicīgi piecēlos , lai lidostā steigā neko nesajauktu. Laimīgā kārtā visu sapratu, nodevu savu bagāžu un izgāju lidostas kontroli. Reiss kavējās 45 minūtes. Aiz gara laika nopirku vienu mazo viskiju (0,5), ko lidmašīnā 10 ½ stundu garumā arī izsūcu. Lidmašīnā pa pusei gulēju , pa pusei skatījos filmas, kā arī lasīju žurnālus, diezgan nogurdinoši. Pēc vairāk kā 10 stundu mocībām spēru kāju pirmo reizi uz Amerikas zemes, un pēc neilga laika , vācot savu bagāžu, to pašu kāju arī , klūpot sasitu un pārsitu. Tālāk visas kontroles izgāju veiksmīgi, amerikāņi man vienīgi pajautāja , par ko es Latvijā strādāju un kāda ir izplatītākā koku suga. Tālāk sāku meklēt Sančo!  Amerikāņu lidostas darbinieki, man par izbrīnu nevarēja pateikt kādā terminālā ienāk viņa reiss, tāpēc klīdu tālāk pa Majami lidostu , līdz nejauši satikāmies. Tā arī kopā gaidījām vakaru līdz Bolīvijas reisam. Sančo man uzsauca kubiešu pusdienas. Ārpusē valda baigā tveice, iekšā lidostā „kondiškas” , laikam tur arī saukstējos. Tā lēnu garu, iekšā ārā , arī sagaidījām La Pazas reisu. Lidmašīnā pavadījām ~7 stundas. Man blakus sēdēja šveiciešu pāris. Kaut kā pusguļus nomocījos, līdz beidzot mēs esam Bolīvijā!
Lidosta ir apmēram 4000 m virs jūras līmeņa, un neskatoties uzto , ka esam tikai 17 grādus zem ekvatora , naktī (ielidojām ~6 no rīta) gaisa temperatūra ir tuvu 0. Pirmais , ko izdaru , tiekot pie savas somas – atrodu siltākas drēbes un nomainu sandales pret botām. Turpat lidostā izmainam naudu, paņemam taxi un braucam uz iepriekš rezervētu viesnīcu Lacasona. Esam ieradušies ļoti agri, tā kā varam atstāt tikai somas viesnīcā. Mani visvairāk pārsteidz lielais aukstums uz ekvatora.  Pirms pastaigas pa pilsētu, lai sagaidītu ,kad varēsim tikt viesnīcas numuriņā, iestiprināmies ar kokas tēju.

Vispār pirmo dienu esmu apdullis gan no augstuma, gan laika maiņas un pārsvarā noguļam.

Juris






12.augusts.
Šodien paredzēts braukt uz Titikakas ezeru. Esam iepriekšējā vakarā nopirkuši biļetes no Monikas lielā
melnā autobusā. Autobuss protams nav laikā, bet Sančo tic , ka Monika būs uzticīga un mēs gaidām kādu stundu, līdz autobuss arī ir klāt. Izbraucot no pilsētas pa logu paveras cita Bolīvijas aina. Liels līdzenums, mazas mājiņas, priekšpilsēta izskatās , kā liels būvlaukums. Es autobusā pārsvarā guļu. Beidzot sāk parādīties arī Titikaka ezers. Vienā vietā , lai turpinātu ceļu ir jāpārceļas ar laivām pāri ezera šaurumam. Autobusu pārceļ ar atsevišķu baržu, pasažierus ar laivu. Tur arī pārbauda pases , jo blakus ir Peru robeža. Vēl pēc kāda laika ierodamies CopaCapabanā, kas ir tāda , kā tūristu pilsētiņa. Apmetamies viesnīcā, pastaigājam pa pilsētiņu un paēdam pusdienas. Baigi garšīgā forele, vēlāk tādas neizdodas atrast. Pēc tam aklimatizācijas nolūkos uzkāpjam vienā kalnā, kur pašā augšā ir kapi. Vietējie baigie cūkas , visu piemētājuši ar maisiņiem un pudelēm. Nokāpjam lejā un pastaigājam gar ezera malu, līdz nonākam vietā , kur vietējiem ir kaut kādi svētku rituāli.


 Tiek pirktas pudeles ar vīnu , vai kaut ko tamlīdzīgu un mestas akmens briesmonim rīklē. Vietējie šamaņi pirms tam iesvēta tās pudeles. Cits, kas mazāk turīgs nopērk kaut ko līdzīgu kukurūzas pārslām un kaisa tās gan sev gan briesmonim. Šamaņiem ir arī izkaltēti bruņneši ar kuriem tie dažus baksta un brucina. Vienvārd sakot šamaņi raujas melnās miesās. Vēlāk spriežam ,ka kristīgais katolisms šajā zemē ir tikai plānā slānīti, senās inku tradīcijas joprojām ir dzīvas.  Vēlāk dodamie atpakaļ uz pilsētiņu un iedzeram rumu ar colu, mani joprojām moka veselības problēmas, tāpēc daudz neko negribas darīt. Vēl nedaudz pavazājamies gar krastu un ejam gulēt.

Juris.

13.08.
Pamostamies Estrella de Titikaka hotelī ne īsti labi izgulējušies. Pa nakti vietējie ālējās ar petardēm, bet par $28 (B$200) tā bija lēta vieta. Paēdam labas brokastis bolīviešu stilā, kas principā nozīmē olas ar gaļas
gabalu.  Par $5 nopērkam biļetes uz kuģīša, lai dotos uz Saules salu, kur pēc senām leģendām radušies galvenie inku dievi un vispār sākusies visa tā inku padarīšana. Uzkāpjam uz kuterīša jumta domājot  ka būs labs skats, bet nenovērtējam to cik būs auksts. Laiva attiet 8.30 un galā ierodas tikai 10.20. Juris jūtas diezgan slims un no rīta uzsāk antibiotiku kursu. Sēdēšana uz laivas jumta, gan jau arī nenāk viņam par labu. Ierodamies salas ziemeļu gala piestātnē un tūlīt jāsamaksā $7 par ciema ieejas atļauju. Skaistas smilšainas pludmales ar dzidru bet ļoti aukstu ūdeni. Sekojot takai nonākam pie inku galda, kas ir vienīgais puslīdz ievērojamais kultūras objekts. Nonākot nākošā ciema zonā mums noplēš
vēl $7, tad mēs izdomājam pamest veco inku taku un tālāk ejam gar krastu. Neskatoties uz to nākamais ciems mums atņem $1  un tad nu beidzot pēc nepārtrauktas iešanas 15.00 esam pie dienvidu piestātnes. Brauciens atpakaļ bez piedzīvojumiem. Apēdam steigā vēl vienu foreli un dodamies uz autobusu, lai brauktu atpakaļ uz La Pazu. Izrādās , ka par 25B$($3,6) esam nopirkuši eksotisku braucienu vietējo autobusā. Uz jumta ir kalns ar saiņiem un Jurim blakus sēž klasiska vietējā. Autobusā gan vēl ir vācieši un skaistas franču meitenes, tā kā neesam pārāk nobēdājušies. Brauciens naktī pāri ezera šaurumam ar laivu droši vien pārkāpj 100 drošības noteikumus, bet viss beidzās laimīgi. Pa ceļam debesīs redzam Dienvidu krustu, kas izskatās šitā  .  Kad Altā no autobusa izkāpj daļa vietējo, tad francūziete guļ man gandrīz klēpī J. Nonākot La Pazā par $7 taksists mūs aizved uz La Casona hoteli un mēs atkal varam gulēt komfortā. Juris aizmieg tūlīt.



Sančo

14.08.
Šodien dosimies uz Soratu, no kurienes arī sāksies mūsu kalnu gājiens. ( šeit un 15.08. laikam abiem slinkums rakstīts nekas nav pierakstīts.) Jāpiebilst , ka Sorati apmetāmies tādā kā kempingā , kas atgādināja kaut kādu saistību ar hipijiem, tāpēc iesaucām to par komūnu.
Soratā arī sarunājām vietējo pavadoni ar ēzeli , kas mūs izvedīs no ciem, jo tur ir daudz takas un uzliks uz īsto maršrutu , kā arī tāpēc , ka Sorata atrodas ~2500 m virs jūras līmeņa , bet mums pirmajā dienā jāpaceļas ~līdz 4100 m, tātad, ~1600m dienā , kas ir daudz.

Juris






16.08.
Beidzot īstā diena klāt. Esam jau laicīgi augšā, nomazgājamies dušā, zinot , ka ilgāku laiku nesanāks to darīt. Pie brokastīm atvadāmies no mūsu komūnas biedriem, bet kā jau pierasts, motors , kas mūs aizvedīs līdz ēzelim, kavējas. Tiekot līdz vietai , kur sāksim iet, mūs gaida ēzelis un tāda paskata vīriņš, ka šķiet , kur tas vispār var aiziet - maziņš , tieviņš, līku muguriņu, bet , kad sāk iet, tad spēj tik līdzi turēt. Izrādās , ka šamais te daudzas reizes tūristus pavadījis. Labi , ka ēzelis pa laikam iespītējas un apstājas uzgrauzt kādu zāli, tādejādi mēs dabūjam atvilkt elpu. Vīriņu sauc Arturo.

  Vispār sākām iet 10.05 un gājās mums diezgan labi. Pirmo pauzi uztaisījām pēc 1,5 stundām.  Vēl pēc kāda laika , kad pie sevis domāju , ka varētu būt ~ pusceļš, izrādījās, ka pēc 15 minūtēm ir pēdējais ciems, līdz kuram mūs Arturo pavadīs. Arturo izrādījās lāga vīriņš un deva mums visādas vērtīgas instrukcijas, gan par takām, gan kā izvairīties no vietējā reketa. Bet vislabākais , ko Arturo izdarīja, bija tas, ka viņš mums lika sajusties kā „kovbojiem”, jo augstu priekšā pie pārejas viņš mums rādīja kaut kādu grupu, kas iet par to pašu maršrutu ko mēs, tikai visu ceļu mantu nesēju - mūļu pavadībā, un pēc viņa teiktā, mēs viņus noteikti panākšot, jo tie lēni ejot. Izrādās , ka vecais Arturo mūs bija novērtējis par labiem gājējiem. Tāpēc arī iedevām viņam vēl 50B$ ($7) un atvadījāmies. Tālāk vēl kādu stundu pagājām paši nesot somas un atkal sajutāmies labi, jo satikām amerikāņus, kuri bija jau apmetušies un kuriem bija vairāki nesēji un lielā virtuves telts. Mēs bišķi parunājāmies un cēli aizslājām tālāk.

Vienīgi gudriniekiem nepaveicās ar telts vietu, jo nebija īpaši daudz līdzenu pleķīšu, un kad mēs jau pāris stundas bijām kalnu ēnā, un es jau biju uzvilcis pūķeni, amerikāņi joprojām lejā sildījās saulītē.
Vēl Sančo man iebaroja amerikāņu paiku, ķīselis bija pa pirmo. Viss, vārāk nerakstīšu.


Juris



17. augusts.
Guļam nakti uz slīpuma , bet relatīvi labi. Rīts pienāk mākoņains un ir pat drusku pie sala. Sāvācamies fiksi , paēdam brokastīs viltotās olas un pa seno inku taku duram uz augšu. Ir 8.20. Taka iet tādā kā lokā augšup sākumā pa kreisi un tad traversā garām klintīm.  Pārāk nesaspringstot ap 10.30  esam augšā Abra Ilampu pārejā. Apēdam šokolādes un izbaudām 4700m augstumu. Aiz mums tālumā redzami jeņķi. Kad sākam iet uz leju , satiekam vietējo ar sievu un mūli. Šamais ir sācis iet 4 no rīta kalnos šķērsojot vēlvienu pāreju. Tas mūs iedvesmo pašus mēģināt tikt pāri vēl nākamai  pārejai. Kad redzam tālumā lejā ceļu, sākam raut traversā
pa labi ar mērķi nezaudēt augstumu. Sānu pieteka gan mums vēlāk liek nolaisties līdz ceļam. Ap 2-iem uz ceļa mūs noķer jeņķu mūļu dzinēji, kuri parāda kā apiet Utan-pampa ciemam pa augšu. Ciems ir bēdīgi slavens ar to, ka izspiež naudu no tūristiem. Sekojot mūļu dzinējiem forsējam upi, kas tek no Agua Caliente ielejas. Šajā ielejā paverās varens skats uz kalnu ar ūdenskritumiem un ledu.  Ap plkst. 3 sākam kāpt augšup pa sānu pieteku uz otro pāreju. Apkārtne laiku pa laikam ietinas mākoņu miglā. Ap 5 esam pārejā un ēdam jau otro šokolādi. No miglas mums,
kā ezītim miglā, brīžiem iznirst ēzeļi, tad lamas un visbeidzot lejup ejot uzduramies cūkām. Pustumsā pat atrodam labu telts vietu un paēdam vakariņas. Par šīsdienas paveikto jūtamies lepni. Uznākot naktij mākoņi arī izklīst.
Sančo.




18.augusts.
 No rīta pieceļoties secinām , ka cūkas mūsu nometnei nav uzbrukušas un sākam gatavoties iešanai. Sančo,  kārtodams darīšanas aiz akmens, ieraudzīja trusi. Vel viens dzīvnieks , ko varam pieskaitīt pie redzētās faunas. Paēduši sākam iet ~8.20. Šodien mums priekšā viena pāreja ~4600 m augsta, saucās- Sararani, bet vispirms jānoiet lejā līdz ciemam Čaholpaija , kurš ir 3600m augstu. Vispirms , ejot lejā uz ciemu, satiekam uz takas diezgan nīgru vietējo ar kādiem 7 mūļiem un sievu. Šamais brauc augumā, kāpēc mēs bez gida ejam, tūristi visu piegružojot, un pēc pārejas ciemā būšot jāmaksā katram 100B$. Noejot lejā uz plato atkal
satiekam vienu karavānu ar 10 mūļiem, kuri pavada 4 vai 5 vācu tūristus. Šie gan ir draudzīgi džeki, pasmejas nedaudz par savu tūristu mantu daudzumu, un pasaka tādu vārdu "čolita", kas Sančo liekas , ka nozīmē – vecā cūka vai vecene, līdz ar to mums turpmākās dienas laikā rodas liela motivācija ieraudzīt vācu grupu. Drīz vien, ~plkst. 11, nonākam Čaholpaja ciemā, kur nedaudz atbalstam vietējo ekonomiku un nopērkam pāris zivju konservu, maizi, sīpolu un aprikozes. Kādu pusstundu pēc ciema ieturam pusdienas, pamazgājam zeķes. Pēc tam sākas „ilgais ceļš kāpās” uz 4600 m augsto pāreju, kuru sasniedzam apmēram pēc 3 stundām, ~16. Laimīgi apēdam pa šokolādei. Nākošais mūsu izaicinājums bija apiet reketa ciemu pa labo pusi, lai nebūtu jāmaksā pa 100B$. Tas mums arī izdevās, jo vienā vietā aizgājām pa nogāzi taisni lejā, līdz ar to ~1 stundas laikā sasniedzām plato, kuru ātri šķērsojām un pakāpjoties nedaudz uz augšu sasniedzam vācu nometni. Tie visi sēdēja virtuves teltī, tikai viena sieviete bija ārā , ar kuru pārmijām dažus vārdus. Pie viņiem palikt negribējām, tāpēc pakāpāmies vēl ½ stundu uz augšu un ierīkojām nometni. Noskaņojums par paveikto labs. Laiks skaidrs ,  mūs apspīdēja pilnmēness un labi varēja saskatīt Dienvidu krustu. Nakts , kā parasti pagāja caurā miegā, bet tā viss kārtībā.
Juris.

19. augusts
Pamostamies blakus skaistam ūdenskritumam. Vakarā ap telti klejoja zirgi bet pa nakti tie ir kaut kur aizklīduši. Iepriekšējā vakarā bija problēma atrast teltsvietu jo visās labās vietās zālē auga tādi kā kaktusu
dzelkšņi. Rezultātā telti uznesām augšā klintīs virs auna pierēm. Paēduši brokastis ~7.30 sākam durt uz augšu. Vāciešu nometne ielejas otrā galā vēl neviens nekustās. Gājiens līdz nākamai pārejai ir kādas 5 stundas, bet tas  nav garlaicīgs, jo vietām ir inku ceļš un laiku pa laikam ir jauns plaukts ar purvu un skatu uz sniegotām virsotnēm. Pa ceļam vietējie svilina kūlu. Vietām arī ezeriņi un var just ka esam augstkalnos. Beidzot sasniedzam pāreju  (5095 m) kas būtībā ir ved pāri galvenajai kalnu grēdai. Šī ir vienīgā vieta kur to var šķērsot un pat tad 10 minūtes jāiet no vienas pārejas malas līdz otrai. Pie maza ezeriņa redzam kaut kādu

vāverveidīgo zvēriņu. Vēl pa ceļam redzējām peli.  Ieraugot ieleju otrā pusē apstājamies atpūsties un drusku jūtam augstumu. Otrā pusē uz leju ir itin stāva taka pa klintīm un paveras skats uz zilām lagūnām. Pie augšējās lagūnas apstājamies filtrēt ūdeni, un tā ir patīkami silta. Juris izvirza teoriju, ka silts tāpēc, ka vējš sapūtis

virsslāni. Itkā varētu nopeldēties bet esam nervozi par turpmāko ceļu. Lai tiktu uz nākošo pāreju, meklējam taku uz augšu , kā to bija ieteikuši Eduardo un Arturo. Taka ir knapi manāma bet sākam tai sekot traversējot pamazām uz augšu. Vide sāk izskatīties vairāk kā tuksnesis un vietām ir dzelžaini avoti. Brīžiem pat liekas , ka ejam nepareizi, bet mūļu un cilvēku pēdas priekša ir. Sasniedzot kori esam atkal ~5000m augstumā un paveras skats uz otru pusi, kur tādā kā gravā ir lagūna "San francisko”. Taku lejup ejot pazudējam un noejam lejā pie ezera tāpat pa nogāzi. Vēlāk noprotam ka taka aizgāja pa kreisi uz lagūnas augšgalu pa kori.  Nāk nakts un telti ceļam pie paša ezera krasta sausos dubļos lai izvairītos no kaktusveidīgiem dzekšņiem. Skats ir labais , bet drusku bail , ka naktī varam applūst. Blakus bļauj kaut kādi kaiju un pīļu krustojumi. Ir vēss, bet esam visai apmierināti ar šodien paveikto.



Sančo

20.augusts.
Nakts pie San Francisko ezera bija vēsāka nekā iepriekš, bet gulējām samērā labi, jo kad no rīta sākām knosīties pulkstenis nebija 2.30, kā parasti, bet jau 6.30. Drīz arī cēlāmies un taisījāmies. Ārā bija sals un tikko kā pielēju katliņu ar ūdeni tas pārvilkās ar ledus kārtiņu.
  Sākām iet ~8.30 pacilātā noskaņojumā ar domu, ka šovakar jau Soratā dzersim rumu. Vispirms vēl gribējām sameklēt karstos avotus, kuriem jābūt kaut kur ezera otrā galā. Meklējot avotus patērējām vairāk kā stundu, bet neatraduši nolēmām iet tālāk. Svarīgi bija turēties ielejai labā pusē, tāpēc vairākās vietās gājām bez takas un bez ceļa vienkārši traversējot kalna nogāzi. Ap 13 apēdām pēdējo pārtiku- tas ir konservu un melleņu –auzu pārslu saldo. Tagad , ja netiekam ārā šodien , tad rīt bez ēšanas. Pa ceļam vairākās vietās apstājamies un pētam karti , lai trāpītu pareizā ielejā. Tas mums arī izdodas un ielejā parādās ciems Alta Lahana, bet mūsu mērķis ir Milipaja ciems. Pa taisno bez takas duram lejā uz Alta Lahu. Pa
ceļam sasveicināmies ar vietējiem, kuri saka, ka līdz Milipaija ejama ~ ½ stunda. Dienas otro daļu pārsvarā ejot uz leju, kājas abiem atspiestas un tulznainas. ~ 16 sasniedzam Milipaiju un sākam taujāt vietējos pēc kāda motora , kas mūs aizvestu uz Soratu, jo turpmākais ceļš ved caur ciemiem un telti nemaz nav kur būvēt. Milpaijā pierunājam vienu vietējo, lai par 200B$ aizved mūs uz Soratu. No sākuma mums bija šaubas par viņa braukšanas stilu, paldies Dievam viņš uz leju pa serpantīnu brauca tikpat lēni kā uz augšu, tikai pašās beigās, pēc tam , kad pabraucām garām vienai avārijas vietai, šamais satrakojās un sāka dot virsū. Bet viss beidzās labi. Soratā protams iepirkām rumu un vakars pagāja saviesīgās sarunās….

Juris




21. augusts
Rīts pagāja ražīgi.
 Brokastis, pēc tam veļas mazgāšana un žāvēšana pagalmā uz novilktā virvē. 

Tālāk paredzēts Interneta apmeklējums un tikties ar Eduardo, lai norunātu visu par kāpšanu Ančahumā. 
Viss iet gludi, līdz Eduardo vienā brīdī atzīstas, ka šogad Ančahumā neviens vēl nav uzkāpis, jo augšā esot lielas, vaļējas plaisas, jo pavasarī esot maz snidzis. 


Tas mums ir negaidīts pārsteigums un nedaudz saplok garīgais.
 Esam pārliecināti, ka Eduardo sākumā to neteica tāpēc, ka domāja, - kāpēc gan nesavākt gringo naudu.
 Bet sarunas gaitā, redzot, ka kaut ko saprotam, un trekingu arī pieveicām 5 dienās, plānoto 6-7 dienu vietā, izlēma mums pateikt par situāciju tur augšā , lai vēlāk nebūtu vilšanās , ka netiekam virsotnē. 
Pēc neilgām pārrunām pieņemam lēmumu, ka nav ko daudz kavēties, tiklīdz drēbes būs sausas, tā braucam atpakaļ uz La Pazu un organizējam kāpšanu Potosi, kurš arī ir virs 6000 m. 
Nākošajā dienā tas mums arī izdevās. 
Šoreiz nebraucām ar taxi, kā šurp, bet ar vietējo satiksmes mikriņu, kas ir samērā ērts. 

Cenu starpība graujoša 100$ taksī pret 34B$ ($6) busiņā, kauns pat atzīties.
Busā lasām grāmatas, pa ceļam gadās kaut kādi vietējo svētki un līdz ar to izveidojies sastrēgums
. Cilvēki tautas tērpos dejo , spēlē mūziku un visi tusē.


.


 Līdz ar tumsu esam La Pazā, paņemam taksi un atgriežamies La Casona viesnīcā. 
Esam jau ar visu apraduši, tāpēc pavazājamies pa ielām un apēdam ceptu cāli vietējo ēstuvē. 
Vakarā nedaudz rumu un gulēt. Juris. 



22.augusts. 

Pa nakti guļam it kā bez elpas, tādēļ nolemjam izvākties no La Casonas, jo tur pilnīgi nav ventilācijas. Hotelis is pārbūvēta viduslaiku ēka pilnīgi bez logiem uz ārpusi. 

  Atrodam vietu Fuentes viesnīcā, kur par 210B$ ($33) mums ierāda normālu istabu.
 Kantorī Hemšu Potosi (vai kaut kā tamlīdzīgi) salīgstam kāpienu virsotnē Huayna Potosi  2 dienās par 910 B$(145$)  katram. Izbraukšana jau nākamajā rītā. 
Vēlāk ejam pa pilsētu uz leju uz argentīniešu restorānu pusdienās, kas slavens ar labiem gaļas ēdieniem.
Labs ir gan jērs gan „bifs”.
Interesanti ka pilsēta "lejas" virzienā kļūst aizvien "biezāka , kas gan izsakidrojams ar klimatu , jo pie argentīniešu restorāna jau aug palmas. Augšā mūsu galā ir gandrīz pie sala. 

 Vakarā klīstam pa ielām mūsu kvartālā un apēdam cāli , nu jau mūsu iecienītajā vietējo ēstuvē "Pie kristiešiem". 

Tas nav oficiālais nosaukums - esam tā iesaukušī to dēl reliģiskajiem plakātiem un alkohola trūkuma.
Jāatzīst ka citur tuvumā nekas nav tik labs cepts cālis kā šeit.  
Vēl Juris piedalās anti – abortu demonstrācijā, pa daļai aiz politiskās pārliecības J, pa daļai tāpēc, lai dabūtu Bolīvijas karodziņu Initai.


 Sančo 

23.augusts
Šorīt pamodāmies samērā labi gulējuši, jo šaja lētajā hotelī ir gaiss. Kalnā kāpšanas mantas jau sakrāmētas iepriekšējā vakarā, tā ka tikai japaēd brokastis un 9 jabūt birojā. Ierodoties birojā, valda nesteidzīga rosība. Izcelas viens neliels džeks ar lakatu galvā, ko mes sakumā iesaucam par ‘Nīgro’. Velak izradas, ka tas ir mūsu abu gids – Hermanis. Kamēr šamais staigā ar lakatu, tikmer izskatas pec baltā, bet , kad lakatu noņem, tad atklājas pilnīgi ogļu melni mati, un kad negrib lai tūristi saprot , tad ar citiem gidiem runā vietejā valodā – tomēr indiānis.
Pēc tradicionālās čammāšanās pienāk businš un mēs braucam uz citu vietu, kur ir noliktava inventāram. Man nepieciešami tikai plastmasas alpinistu zābaki. Ar mums kopā brauc 3 vietejie un divi Kanadas varžēdāji ar kuriem patērzejam. Pēc ~2 stundu brauciena ierodamies bāzes mājiņā no kuras jāsāk iet kalnos. Ir ari citi turisti, kas izvēlējušies iet 3 dienās. Mēs uzskatām , ka esam labi aklimatizējušies, tapec planojam uzkāpt Potosi 2 dienās. Pēc pusdienu ieturēšanas sākas mūsu gājiens uz bāzes nometni, no kurienes nākoša naktī jākāpj uz virsotni. Pavisam ir tris bāzes nometnes, mūsējā ir visaugstāk -5300m. Nometni sasniedzam ~ pēc 3 stundu kēpiena. Mūsu būdā jau priekšā ir 3 angļi un 3 franči, tie ir ņēmuši 3 dienu maršrutu. Nakšnošana
notiek 2 stavos. Mēs ar Sanco un 3 vietejie no La Pazas uz grīdas, franči un angļi jau ieņēmuši augšējo lavu virs mums. Gidi iedod mums vakariņas, noinstrue par kāpienu, ja kāds jūtas slikti, vai sāp galva iesaka neiet, jo kļūs vēl sliktāk. Un novēl labu nakti – kādu nakti no 19 lidz 12.30. Vēl es izgāju pēc vakariņām uzpīpēt, mūsu gids to pamanīja un arī gribēja, es viņu uzcienāju ar savu Marlboro, par ko viņš bija baigā sajusmā, dūmu aizoduši saradās arī pārējie gidi, un es viņus visus sacienāju un atdevu savu pusi paciņu viņiem, jo man bija divas. Tie bija sajusmā. Vairāk nekas īpašs nebija, visi sāka diezgan ātri šnākt. Vēl pieminēšanas vērta ir tualete, kurai sēžama vieta atrodas piemīsta leduskalna augšā, ja sēžot mīž, jauzmanas, lai nepielīst zābaki.


Juris.



24. augusts.
    Pamodos ~23.30 un sāku gaidīt , kad būs jāceļas. Sančo arī knosās. Beidzot laiks ir klāt. Laukā snieg. Domājam, ka gājiens tiks atlikts, bet gidi saka, ka laiks slikts , bet mēģināsim. Visi saģērbjas, nedaudz iestiprinās ar tēju. Mēs izēdam savu ķīseli. Pēc tam notiek ekipējuma sakārtošana, piestiprinām koškas, kuras man pēc tam vairākkārtīgi atkabinās, liekam sistēmas,  un katra grupiņa pa 2 vai 3 sakabinās sasaitē ar savu gidu, uzliek ķiveres un ieslēdz lukturīšus. Gājiens var sākties, ir 1. 30. Mums jāuzkāpj pa vertikāli ~800 m, lai sasniegtu virsotni. Ejot pārņem visādākās sajūtas, sākot no reiboņiem un spēku izsīkuma pārmaiņus ar pacēluma un enerģijas pieplūduma brīžiem. Uz virsotni ejam 6 stundas. Vienā vietā pēc pāris stundu gājuma grupas savācas kopā un gidi apspriežas vai tādā sniegā iet tālāk, jo nevar redzēt plaisas. Beidzot tiek pieņemts lēmums, ka nav tik tik traki un kāpiens turpinās. Laiku pa laikam gidi apspriežas indiāņu valodā, kad negrib , lai saprotam. Pa laikam dzirdam , ka kādam ir švaki, dzirdam arī, ka no citām nometnēm kāpēji griežas atpakaļ. Drīz arī pirmā vertikālā siena, kur jācērtas ar koškām un ļeduri. Es pa ceļam nosūkāju savu zaļo kokas konfekti, ko nopirkām kokas muzejā. Neesmu pārliecināts vai tai ir kāds efekts. Pēc sešu stundu kāpiena sajūtu, ka virsotne ir tuvu, nedaudz var sākt arī redzēt. Mēs ar Sančo un Hermani turamies braši un virsotnē esam pirmie, ko tur slēpt, par to arī liels gandarījums. Virsotnei tuvojoties man pazūd viss nogurums un pārņem baigā sajūsma. Izvelku savu līdzpaņemto karogu, fotogrāfējam viens otru, Hermanis mūs abus

kopā. Bet drīz arī jātinās atpakaļ, jo tur nav daudz vietas un citas grupas arī nāk. Pēc mums nākošie ir franči. No mūsu nometnes tomēr beigās uzkāpa visi. Sākas atpakaļ ceļš, kas nav vieglāks. Gaismā arī var redzēt pa kādiem sūdiem esam līduši, šauras korītes, stāvas ledus sienas, tiltiņš pāri plaisām u.tml. Vienā vietā Hermans sāk kaut ko bļaustīties, jo pēc viņa domām kaut ko nepareizi darām, bet viss beidzās labi. Vēlāk cik saprotu , tā kļūda bija tā, ka pārāk ilgi uzturējāmies zem kaut kādiem akmeņiem, ko citas grupas virs mums varēja uzgāzt mums virsū. Arī nometnē , no kuras sākām iet esam pirmie, ~11plkst. Savācam savas mantas , iedzeram tēju un duram pavisam lejā. Viss baigi piesnidzis, kur vakar bija plika akmens takaa, tagad viss sniegā, bet ~pēc divām stundām esam sākuma bāzē. Noguruši, pa pusei izmirkuši, līdz ar to arī drīz piezogās vēsums. Pēc laika gidi mūs pabaro ar zupām, tējām un kaut kādu otro, jāgaida transports , kas aizvedīs uz La Pazu. Bet ar to piedzīvojumi nebeidzas. Sniega dēļ busi nevar līdz mums atbraukt, tāpēc jāņem somas un jāiet uz vietu , kur busi iestrēguši (20 min.). Sakāpjam busos, vispirms notiek Bolīvijas cienīgi manevri kamēr busu dabū ar purnu pareizajā virzienā. Mūsu šoferis šķiet tiesības ir nopircis. Ar ventilācijas sistēmu vispār nemāk rīkoties. Labāk visu izslēdz, attaisa logu, neskatoties uzto , ka pasažieri ir nosaluši, it īpāsi vien britu meitene, un aizsvīdušos logus tīra ar spēļu lācīšiem. Bet tas neturpinās ilgi, jo kaut kas nav kārtībā ar dzesēšanas sistēmu , un pēc pāris reižu ūdens uzliešanas busiņš apstājas pavisam un mēs iestrēgstam uz 3 stundām, kamēr pēc daudzkārtējas zvanīšanās mums atbrauc pakaļ cits. Labākais kuriozs bija , tas, ka mūsu anglis mēģināja izteikt pa telefonu kaut kādas pretenzijas šai kompānijai, bet saņēma atbildi, ka paši vainīgi – nevajadzēja kāpt tieši šinī busā, bija taču arī citi.
Beidzot laimīgi nokļūstot La Pazā mūs interesēja tikai 3 lietas, - rums, citrons un krūzīte, jo bijām laimīgi atstājuši mazo somu bāzē. Bet šo atribūtu meklēšana ievilkās vēl uz kādu stundu. Es Sančo teicu, ja tā turpināsies , tad drīz jau būs „sutka” kopš staigājam. Bet viss beidzās laimīgi. Rums ātri darīja savu. Saskandinājām par Huiņa Potosi pieveikšanu, bišķi papļurkstējām un drīz jau acis vērās ciet. Gulējām baigi labi.

Juris

25. augusts.  

Pamostamies pie ruma pudeles un jubilāram pa godu sākam rītu ar vienu maziņo!   Šodien ir svētdiena, tā ka pilsēta ir pa pusei ciet. Uz galvenās ielas ir balagāni kur sākam iepirkt dāvanas. Nopērkam pa kokosriekstam , no kura izdzeram sulu un vazājamies pa pilsētu. Mērķis ir sagaidīt plkst. 19, kad būs mūsu autobuss uz Ujuni. Pilsēta sēž tādā kā milzu gravā un uz to augšējām malām atrodas El Alto kuras pakalni ir apsniguši, bet centrā ar palmām ir itin silti. Apēdam pusdienās „kristiešu ”cāli, samaksājuši par hoteli, ņeman taksi uz autoostu (15B$). Tur mūs sagaida kārtējais pārsteigums, jo sniega dēļ kaut kur pa ceļam , autobuss ir atcelts. Mēs momentā ķeram taksi atpakaļ uz aģentūru MAYA un Viktorija tur laimīgā kārtā vēl ir. Viņa mums dabū biļetes uz lidmašīnu par 510 B$ katram plus vēl pasūta Hujņa Potosi kalna bildes. Hotelī turpinām dzert un aizmiegam ar mērķi piecelties plkst 4.30. Pirms tam vēl paēdām un iedzērām indiešu/ japāņu apvienotajā krogā, kas bija diezgan ciešams.  

Sančo.                 


26.augusts
 Pamostamies abi no interesantiem sapņiem. Kamēr sataisāmies ir 5:45. Hotelis ir galīgi tumšs un izrādās , ka ārējie vārti arī ir aizslēgti. Juris tos atmūķē un tad parādās arī mūsu hoteļa darbiniece. Atvainojamies un sakām, ka mums jāsteidzas uz lidmašīnu. Šī vēl kaut ko purpina, bet mēs jau diedzam pa ielu prom. Pamodinām uz Sarangata ielas taksistu un tas mūs par 50B$ vedīs uz lidostu. Lai gan piesaku , ka mums vajag militāro lidostu viņš mūs mēģina vest uz starptautisko. Laicīgi to pamanām un aizķļūstam uz militāro bāzi. Man somā ir gāzes balons prīmusam, un ir bail ka militāristi to atradīs un mani arestēs jeb tas eksplodēs gaisā. Paldies dievam nav nekādas drošības pārbaudes bagāžai, tikai pasažierus izkrata. Lidmašīnā mums iedod maizītes un kafiju un pēc 1,5 stundām esam Ujuni.  Laižoties lejā var redzēt pēdas uz sālsezera. Ārā ir auksts, kopā ar dažiem vietējiem braucam taksī uz viesnīcu Girasol. Tur paēdam brokastis par 50B$. Brokastu zālē ir arī kāda bļaustīga meitene, kas izrādās ir francūziete un sabojā labo iespaidu, ko varžēdāji līdz šim uz mums atstājuši. Viņa rādās neprot ne vārda spāniski un ir staigājoša traģēdija. Mēs esam laimīgi , kad tiekam prom neiedevuši viņai latviešu tradicionālo ēdienu recepti. Ejam pa galveno ielu uz vilciena staciju un novērtējam, ka ciems ir visai piemērots dzīvošanai, bet tikai tādiem skarbiem ar izturību, mīkstie droši vien šo vietu neizvēlas. Ir daudz tūristu un tie pārsvarā dodas standarta 2-3 dienu maršrutos ar džipu pa sāls

tuksnesi un skatīties flamingo. Sameklējam kantori, kas mūs ir gatavs aizvest uz Ollague vulkānu par 170$ un atpakaļ vedot nobrauks gar flamingo un tas prieks maksās 220$. Nopērkam 12 l ūdeni (šajā apvidū ir sauss, nav upes un strauti) un vecu Lexus džipu braucam ārā.  Piepilsēta ir apbrīnojami piemēslota (ar plastmasas maisiņiem, laikam vējš kaut kā sanes). Juris pārsvarā guļ kā mazs bērns. Pa laikam pa logu var redzēt vikunjas – tās izskatās tādas kā stirnu un lamu krustojums. Vēl braucam garām tādām kā traku mākslinieku māla kompozīcijām, kas īstenībā ir veca lavas straume ko erodējis vējš un ūdens. Tālumā redzam mūsu kūpošo vulkānu. Pēc ~3 stundu brauciena esam klāt un šoferis mūs vēl paved kādu gabalu uz augšu pa veco, pamesto sēra raktuvju ceļu. Tālāk noslēpjam liekās mantas un duram pa ceļu apmēram 2,5 stundas uz augšu. Jau esmam gatavi celt telti aukstā vējā uz ceļa, kad priekšā atklājas raktuvju darbinieku budu drupas. Vienā tādā arī uzceļam savu telti. Juris ir kritis azartā vākt malku un kurināt ugunskuru, bet man gatavojot vakariņas piemetās skarbais krampis. Vakara skats uz kalniem ir varens, bet to izbauda tikai Juris, jo es mokoties ar krampi aizmiegu guļammaisā.

Sančo

27. augusts
Naktī vējš norimās un gulējām samērā labi, ja neskaita , ka man bija pustukšs paklājiņš un uz rīta pusi sāka spiest sāni. Piecēlāmies ~6.30. Apēdām ķīseļa uzlējumu, telti un liekās mantas atstājām savā drupu cietoksnī. Līdzi paņēmām tikai drēbes, katrs pa 2l ūdens un katram 2 šokolādes batoniņi. 7.30 sākām soļot uz vulkānu. Sākumā gājām pa veco sēra raktuvju ceļu un pēc pirmās stundas bijām pacēlušies 300m pa vertikāli. Pēc vēl pusstundas vecais ceļš beidzās un mēs nu jau gan Čīles pusē sākām iet pa sēra un akmeņu nobirām uz augšu dūmu virzienā. Pēc neilga laika iekūlāmies ķezā, jo nobiras bija tikai plānā kārtiņā, bet zem tām ledus, pa kurām neuzmanīgi ejot varēja nobraukt dažus desmitus metrus zemāk uz tādu , kā plauktu un lai dabūtu

asiņainas rokas jau pietiktu. Kaut kā lēnu garu tikām pāri šai nogāzei uz stabilāku vietu un sākām iet vertikāli uz augšu pa sniegu, tur varēja iecirst kājas. Jo augstāk, jo augstums vairāk atņem spēkus. Pēc kādas stundas sniegs pārgāja ledū, un šis virziens mums bez koškām un ļedura kļuva bezcerīgs. Pēc neilgām pārdomām noskatījām jaunu ceļu. Bija jāpakāpjas nedaudz atpakaļ, kur nav ledus, bet akmeņainas nobiras, un pa tām turpinājām dūmu virzienā. Uz katru soli nobirās, pussolis noslīd atpakaļ. Jāuzmanās arī lai apakšējam neuzripo kāds akmens. Tā kaut kā pūsdami elsdami aizlīdām līdz klintīm, kas bija augšā. Augstums tur bija vismaz 5500m. nedaudz parāpāmies pa klinšu kuluāru vēl uz augšu, tad traverss pa akmeņiem uz labo pusi dūmu virzienā un tur nonācām uz takas, tā laikam ved uz vulkānu kaut kur no Čīles puses. Šis vulkāns nemaz nav tāds – ar vienu krāteri vidū. Vispirms nonācām pie krātera, kurš nav aktīvs, tam paejam garām un drīz jau mūsu vulkāns ir sasniegts. Esam uz klints malas no kuras veļas pēc sēra smakojoši dūmi. Kārtējais mērķis sasniegts. Domājam , ka esam ~5700 m augstumā. Notiesājam šokolādes batoniņus un sākam atpakaļ ceļu plkst~13. No nometnes līdz vulkānam pagāja ~5 stundas. Atpakaļ ceļā katrā ziņā gribam izvairīties no ledāja, tāpēc ejam pa akmeņainām nobirām nedaudz zemākā traversā , nekā šurp nākot. Pēc ~ stundas esam (plkst.14.) esam uz vecās sēra raktuvju trases. Un ~15 esam pie savas nometnes. Vienā brīdī pielavījās bažas, ka mūsu telts ir nozagta, jo no augšas kaut kā nevarējām ieraudzīt. Bet telts tomēr bija. Prieks par paveikto. Tā kā vakars vēl garš, tad nesteidzīgi pasildāmies saulītē, pažāvējam zeķes un zābakus, kas pēc iešanas pa sniegu kļuvuši mitri. Es esmu aizrāvies ar domu kurināt ugunskuru un no tādiem maziem krūmeļiem vācu malku. Kad saule sāk rietēt un paliek vēss, izvārām mūsu pēdējo sauso paiku un tēju, iekurinām ugunskuru un līdz tumsiņai pļāpājam par šo un to. Vēl pirms gulēt iešanas uzstādām fotoaparātu uz akmens un uztaisām vienu retajām komandas kopbildēm, jo šis mums pēdējais vakars Bolīvijas kalnos.
Juris

28. augusts
Pēdējā nakts teltī. Piecēlāmies ~6.30. Brokastīs palikušas divas tējas paciņas, cukurs un Integrāļi – tā sauc sausus, diētiskus cepumus. Iepriekšējā vakarā šoferis ir sazvanīts (caur satelītu) un gaidāms lejā ap 11.30. Mums līdz lejai ejama ~ 1,5 stundas. Tā kā laika daudz. Lēnu garu sapakojamies un sākam iet. Ejot lejā labi redzami divi putekļu mākoņi, kas tuvojas viens otram pretī. Tie ir divi džipi. Viens nāk no Bolīvijas puses, otrs no Čīles, pa bezceļa apstākļiem. Abi autiņi satiekas, apstājas un pēc neilga brīža aizbrauc katrs savā virzienā atpakaļ. Čīles virzienā braucošais brauc lēnāk pa bezceļu. Mēs apsēžamies un novērojam. Spriežam, ka tie ir vai nu robežsargi vai kokas kontrabandisti. Vēlāk izstāstot to mūsu šoferim, tas apstiprina, ka tie ir kontrabandisti – „narkotrafikantes”.  Noejot līdz norunātajai satikšanās vietai ar šoferi, laika vēl ir daudz, tāpēc žāvējam apavus, zeķes. Sančo izmantojot lieko ūdeni arī katliņā vāra un mazgā savas zeķes, pēc tam viņš vāra otrreiz un skalo. Visbeidzot viņš ar skalojamo ziepjūdeni sāk mazgāt kājas. Man šitā tīrība jau sāk
uztraukt, bet visbeidzot viņš liek arī man nomazgāt kājas ar atlikušo ziepjūdeni, es mēģinu atrunāties, bet viņš man vienkārši uzlej to ūdeni uz kājām. Pēc neilga laika netipiski precīzi arī šoferis ir klāt. Tālāk ceļš pa pus tuksnešainu apvidu ved uz sāls ezeru, kur mitinās flamingo. Vērojam, fotografējam, tie nemaz nebaidās. Bet pie viena no sālsezeriem ir mazs hotelītis un ēstuve. Mūsu tukšie vēderi vairāk velk uz to. Tur apēdam baigi garšīgo vistas porciju, mums gan ir aizdomas, ka tas ir flamingo, jo nav kauli. Tālāk braucam uz Ujuni pa ceļam apstājoties un pafotografējot. Pāris vietās ir interesanti iežu veidojumi- izskatās it kā kāds milzis ar rokām būtu saspaidījis un izmētājis māla pļeckas. Pa ceļam mūsu šoferis uzņem kādu pasažieri, tas izvelk maisiņu ar kokas lapām un abi divi tikai gremo. Vēl apstājāmies tādā kā jaunā, samērā glītā miestā, kā vēlāk izrādās, tas ir nesen uzcelts, jo vietā kur šie cilvēki iepriekš dzīvojuši ir atklātas raktuves un tāpēc šie pārcelti uz jauno miestu. Ap 17 esam atpakaļ Ujuni un pirmais ko izdarām , nopērkam vienas dienas ekskursiju pa sāls tuksnesi. Nākošais ir rums, kurš mums šķiet „krutka”, bet jādzer vienalga. Vēl nopērkam lidmašīnas biļetes atpakaļ uz La Pazu, ātrāk , kā uz piektdienu nevar dabūt. Dzeram rumu , skatamies filmu ‘Kurjers’ un aizmiegam.
29. augusts
Šodien esam nopirkuši dienas ekskursiju pa Ujuni apkārtni. Sakums paredzēts 10. Pirms tam paēdam pie dzelzceļa stacijas brokastis.  Tad gaidām savu džipu pie Doņas kantora. Esam ievērojuši, ka šeit visu menedžē sievietes, bet veči izpilda. Mūsu ekskursiju vada forš vietējais vecītis vārdā Domingo. Bez mums džipā ir vecāks argentīniešu pāris un divi jauni spāņi. Pirmais apskates objekts ir vecu vilcienu kapsēta, kurā ir sarūsējušas tvaika lokomotīves. Te kādreiz tās tikušas remontētas un situācijai mainoties tā arī palikušas. Tālāk braucam uz Ujuni sālsezeru, tas ir 12 000 m2 liels. Ezera sākuma daļaā atļauts vietējam indiāņu kooperatīvam iegūt sāli, tālāk ir rezervāts. Pie sālsieguves paķēmojamies , uztaisām dažas klasiskās bildes.  Domingo ik pa laikam apstājas , kaut ko pastāsta , tad dod laiku pafotografēt. Mēs runājam, ka vienas dienas garumā tād organizēta ekskursija ir lietderīga, lai saprastu, cik labi ir vieniem pašiem ceļot. Bet 2 vai 3 dienu garumā tas pamatīgi piegriestos un pēc manām domām mūsu gadījumā vainīgie varētu būt abi spāņi.



Tālāk ceļš ~90 km garumā ved uz Zivju salu, jeb vietējā valodā- Inchasu. Zivju sala tāpēc , ka no tālienes tās atspulgs sālsezerā atgādina zivs formu. Uz salas aug lieli, līdz 10 m gari, 100-gadīgi kaktusi. Mūsu samaitātā iztēlē tie atgādina tādus kā lielus p…. Aizbraucot uz salu Domingo mums saklāj galdu un pabaro ar lamas gaļu un tādiem vietējiem griķiem (quinoa), kādus Sančo arī ir iepircis priekš sievas, esot briesmīgi veselīgi. Pēc maltītes stundu laika apskatīt salu, labums tāds ka atkal var izkustināt kājas. Fotogrāfējam lielos „bimbuļus” (kaktusus) un pārejam salai pāri un pēc tam pa sālsezeru apkārt. Vispār apkārtne atgādina tādu lielu aizsalušu ezeru pavasara pusē. Sajūta tāda, ka tūlīt būs jāsāk bļitkot. Atpakaļ ceļa vēl apskatamies vienu no sāls viesnīcām, kas tagad funkcionē tikai kā apskates objekts. Pirmkārt no decembra – februārim ezers applūst ar ūdeni, kas apgrūtina viesnīcu uzturēt un otrkārt vietējie esot sūdzējušies, ka no viesnīcām tiek piegružota apkārtne. Interesanti, ka ezeram applūstot, katru gadu izveidojas jauna sāls kārta. Ķieģelīšos, ko izzāģē no ezera, lai uzbūvētu tuvējās ēkas, var redzēt ikgadējos sāls slāņus, līdzīgi , kā kokam gadskārtas. Vēl aplūkojam tādus burbuļojošus avotus, kas izlauzušies ezeram virspusē. Kaut kur no kalniem ezerā ietek upe, ūdens plūst zem sāls slāņiem, bet vietām tas izlauzas virspusē un tā veidojas šie avoti. Protams atkal nenormāli veselīgi esot, Tāpēc Sančo novelk botu un zeķi un iebāž tādā kāju, jo kalnos esot atspiests viens pirksts. Ap 17 esam Ujuni. Tā kā Domingo mums likaās sakarīgas vecis , iedodam viņām tipu -50B$. Atlikusī vakara daļa tiek aizpildīta ar Rumu. Vispirms tiek izdzerts iepriekš atlikusī krutka, tad vakariņas vietējo iecienītā ēstuvē, kur ārpusē uz ielas cep lamas un vistas. Labi, garšīgi un lēti. Šeit esam vienīgie „gringo”. Pēc vakariņām nopērkam rumu, kur sabiedrībā beidzam pēdējo vakaru Ujuni.

Ar to arī dienasgrāmatas ieraksti beidzas. Tālāk ceļš mūs veda arvien dziļāk atpakaļ civilizācijā. Bija jau vēl notikumi un piedzīvojumi…. Miami,  pļutka, katram savas mājupceļš. Bet neviens vairs negribēja rakstīt.
Juris